Vējasuns · ir · traks

Dusmas un izmisums spārda Vējasuni atkal kā mazu kucēnu. Kur vējš papūš, tur dodas. Smilkst un tipina. Smilkst un tipina.
Vējasuns ir apmulsis.
Vējasunim nav māju.
Vējasuns ir aizmirsis sapņot.
Agrāk bija kāds, kurš sagaida vienmēr pie sarkanās gaismas un neļauj vienam iet tālāk. Agrāk vējasuņi bija un vijās divi.
Bet tagad vējasunim ir pašam sava saule.

Te ir tā vieta, mans mīļais, kur apraksim tos -
Mirušos sapņus glabāsim uguns kapā,
Te, šajā mežā, liesmu lāpas drīz uzdzirksteļos,
Kopā ar vītušiem ziediem un sarkanām lapām

Atvilksim elpu - smags ir mirušu sapņu slogs,
Tālāk nav spēka, mans mīļais, nav spēka nest,
Pelnus kaisīsim vējā, lai vakars tos zog,
Atvilksim elpu pirms ēnas nāk saulrietu dzēst.

Jo mums jāceļas drīz, ak mans mīļais, laiks tālāk klīst,
Dzīves lielajā karā un ķīviņos ceļš, kas mums ejams,
Bet tos sapņus, kas palikuši, tos - paņemsim līdz,
Dzīves skumjas un ciešanas pārvēršot dzejā.