Man ir ļoti dalītas jūtas pret lūgšanām. Skatos uz tām kā uz pozitīvo domāšanu (lūdzu, tikai neapvainojaties) - tas varbūt arī darbojas attiecībā uz tevi pašu, kaut ko tevī iekšā, tomēr nevajag pārvērtēt to, kā tās ietekmē ārējos faktorus.
Aiz lūgšanas par citiem, man šķiet, drusciņ var slēpties pasīva varas izpausme - es tagad lūgšu par tevi, jo es zinu, ko tev vajag un kas tevi darīs laimīgu un man taču ir tiešais kontakts ar Dievu.
Bet lūgšanas šajā kontekstā, kur ir tantiņas, kuras vienīgais, ko var darīt, ir lūgt, skan ļoti mīļi patiesībā. Nebiju to tā domājusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

piekrītu par varas apziņu, kaut kas tāds reizēm ir. man liekas labāk, vismaz aizlūdzot par citiem, neizteikt konkrētas vēlmes, bet vienkārši uzticēt attiecīgo cilvēku Dievam

(Reply to this) (Parent)