Kāds sirmgalvis miris. Viņa četri dēli, no kuriem katrs dzīvojis atsevišķi, bijuši ļoti bagāti ļaudis. Izdzirduši, ka tēvs mirst, viņi steigušies pie viņa. Tēvs miris, izlaizdams savu pēdējo izelpu, un, sēžot pie viņa gultas, dēli sākuši apspriest, kā aizvest viņa ķermeni uz kapsētu. Ne jau tēvs viņiem rūpēja. Pēc dažiem mirkļiem viņa vairs nebūs, - uz visiem laikiem. Nav nekādas iespējas, ka viņi vēlreiz no jauna tiksies vai arī pazīs viens otru.. Bet tas viņus nesatrauca. Viņiem raizes sagādāja: “Kad viņš nomirs, kā mēs aizvedīsim viņu ķermeni?” Jaunākais no dēliem piedāvājis: - Viņš vienmēr bija gribējis “Roll-Roisu”. Un viņam ir pietiekami daudz naudas, arī mums tās netrūkst. Nav nepiecuiešams, lai viņš ciestu un apspiestu šo nevainīgo vēlēšanos. Vismazākais, ko mēs varam viņa labā izdarīt, - sagādāt “Roll-Roisu”, lai pārvestu viņa ķermeni uz kasētu. Dzīvē viņam tā pietrūka, bet vismaz nāvē lai viņam ir “Roll-Roiss”. Otrais dēls teicis: - Tu esi pārāk jauns un neko nesaproti no daudzām lietām. Tā ir visīstākā izšķērdība. Viņš ir miris. Vai tu viņu vedīsi ar “Roll-Roisu” vai kravas mašīnu, viņam tas būs absolūti vienalga. Viņš nekādi to nespēs uzzināt; kāpēc gan velti šķiest naudu? Bet lai noīrētu “Roll-Roisu”, nebija vajadzīga iela nauda; runa nebija par to, lai šo mašīnu pirktu. Un viņš turpinājis: - Es uzskatu, ka lēta kravas mašīna derēs ne sliktāk kā jebkurš “Roll Roiss” - mirušajiem tam nav nozīmes. Trešais dēls spriedis: - Tu jau arī vēl neesi sasniedzis briedumu. Kāpēc gan gādāt kravas mašīnu, ja municipālais sanitārais dienests pieņem - par velti - jebkuru nabagu, kurš nomirst? Vienkārši nolieciet viņu uz ceļa. No rīta municipālā kravas mašīna kopā ar visiem pārējiem atkritumiem paņems viņu bezmaksas. Ļausim viņam pavizināties par velti! Kāda gan starpība mirušam cilvēkam, vai tā ir municipālā kravas mašīna, īrēts kravas auto vai “Roll-Roiss”? Tajā brīdi sirmgalvis atvēris acis un pajautājis: - Kur ir manas kurpes? Dēli bija apjukuši: - Ko tu grasies darīt ar kurpēm? Tu taču mirsti. Tēvs atteicis: - Es joprojām esmu dzīvs un varbūt, ka elpošu vēl kādu laiku. Vienkārši atnesiet man kurpes. Es iešu uz kapsētu kājām. Tas ir vislētākais un saprātīgākais veids. Viss, ko jūs piedāvājat, ir ekstravaganta izšķērdība.
Es jums apgalvoju, ka tagadne ir vienīgā eksistējošā realitāte. Nākotne ir tikai jūsu iztēlē, pagātne ir tikai jūsu atmiņā. Tās neeksistē. Viss, kas eksistē, - ir tagadnes mirklis.
Cilvēku, kuri sirgst ar mēnessērdzību ir tik daudz, ka jūs pat neticēsiet - desmit procentu no visas cilvēces. Viņi naktīs pieceļas, iet pie ledusskapja, kaut ko ēd, - ko dakteris viņiem aizliedzis ēst, jo viņi kļūst arvien resnāki un paši gatavo savu nāvi, izdara lēnu pašnāvību. Dienā viņiem izdodas to kaut kā apspiest, bet naktī apzinošais prāts saldi guļ, bet neapzinošais prāts izmanto iespēju. Tas ceļu zina. Tie staigā atvērtām acīm; pat tumsā tie nepaklūp.
Viņi paši raizējas, norūpējies ir viņu dakteris, ģimene uztraucas: “Mēs samazinājām ēdiena daudzumu, mēs nedodam tev cukuru, bet tu vienalga kļūsti arvien resnāks!” Un viņi arī satraucas, ka produkti zūd no ledusskapja. Un nedrīkst uzvelt šim cilvēkam par to atbildību, jo no rīta viņš neko neatceras.
Šis Ņujorkas gadijums izskanēja visā pasaulē. Cilvēks dzīvoja piecdesmit stāvu namā, pašā pēdējā stāvā. Naktī viņš piecēlās, izgāja uz terases un pārleca uz blakus esošās mājās terasi. Attālums bija tāds, ka neviens pie pilnas apziņas neiedrošinātos izdarīt tādu lēcienu. Bet viņam tā bija ikdienišķa un parasta lieta.
Drīz cilvēki par to uzzināja un sāka sapulcēties lejā, lai to redzētu, jo tas bija gandrīz vai brīnums. Pūlis kļuva arvien lielāks un lielāks, un reiz, kad šis vīrs jau grasijās lēkt, pūlis skaļi iekliedzās, sveicot šo cilvēku. Tas piespieda viņu pamosties. Bet bija jau pārāk vēlu - viņš jau lēca... un nespēja sasniegt otru māju. Lai gan katru dienu viņš pārkļuva uz otru terasi, atgriezās atpakaļ, iegāja savā istabā un aizmiga. Bet tā kā viņš nāca pie apziņas un redzēja, ko viņš dara... Bet viņš jau lēca.. Šis cilvēks nokrita no piecdesmit stāvu augstuma, un viņa ķermenis sašķīda uz ceļa.
«Sunday morning, I'm waking up. Can't even focus on a coffee cup. Don't even know, whose bed I'm in. Where do I start, where do I begin?»
The Chemical Brothers