Vai jūs maz nojaušat kāds..
Vai jūs maz nojaušat kāds spēks slēpjas pašapmāna? e.g. (autogēnajā treniņā).
Krājiet dārgumus! Laikus! Ar to nodarbojas bērni, ko interesē viss; laulātie draugi, kam ir nevis viens, bet divi, trīs un vairāk bērnu; kolekcionāri; cilvēki, kuriem mājā ir dažādi dzīvnieki un kuri atrod visādus vaļas priekus; cilvēki, kas veltijuši sevi mākslai, zinātnei, jebkuram pārpersoniskam darbam; tie starp citu, ir arī tie, kuriem dažkārt pārmet vieglprātību, juceklīgumu, nepastāvību, laimīgie sangvīniķi. Ideja ir skaidra: vajadzīga iekšējo vērtību rezerve. Vajadzīgs arī neaizskaramais krājums.. Ja sangvīniķis palēkdamies skrien no vienas vērtības uz otru, no otras uz trešo un tā tālāk, ja flegmātiķis izvēlas supervērtību kā pieredzējusi namamāte dārzeni un ar mīlestību to konservē veselā saprāta burkā, tad ko lai dara holeriķi un melanholiķi, tie, kam viss ir nopietnie un uz ilgu laiku, bet svārsts ik brīdi ir gatavs norauties no "naglas" un nogrimt elles bezdibenī? Ja tādiem cilvēkiem sabrūk supervērtība e.g. mīlestiba vai prestižs, viņiem viegli rodas tas, ko psihiatrijā sauc par "depresīvo aizslietni": negatīvā supernozīmība izplatās smadzenēs kā melna uguns, un vērtības dziest no iekšienes, pēkšņi, visas uzreiz, un nav mērogu, un zūd mērķi, vajadzības un intereses - zūd dzīves jēgas sajūta.. Riskēšu definēt gudrību vēl arī kā prasmi rotaļāties pašam ar sevi, kā īpašu drosmi - dot sev tiesības uz iekšējo realitāti. Nemaldinot sevi, noslēgt ar sevi vienošanos, kam ir ticības spēks, kā to dara aktieri un bērni, kuri saglabā rotaļā gan realitātes sajūtu, gan "izdomāto apstākļu" iekšējo patiesīgumu.
Cilvēkam ir nepieciešami gan sapņi, gan ilūzijas; svarīgi tikai, lai nevis tie vadītu viņu, bet viņš tos un ar to starpniecību - sevi.
.. Cik daudzi cilvēki kļūst par iztēles vai iztēles trūkuma upuriem, neņemos spriest, bet jebkurā traģēdijā vienmēr vainīga liktenīgā negatīvā supernozīmība, vai kas ir tas pats, liktenīgais pozitīvās supernozīmības trūkums.. Nesen runāju ar 18 gadu vecu meiteni, kuru tiko izglāba Skilosofska institūtā. Viņu pametis iecerētais; es domāju, kāds atēdies lovelass, nē, tāds pats patmīlīgs muļķītis, puišeis, atcerējies, ka viņam jāmācas. Diagnoze - vērtību savstarpējais saistijums. Supernozīmības sašaurina apziņa, normāla meitene.. Ko viņai varēja ieteikt - iemīlēties uzmanīgāk?
Kad tā ir, sarunas nepārliecina, bet padomi kļūst vulgāri. Supervērtība-iemīlēšanās-dzīves jēg - kad tās nav, kad dzīvē nekā tai līdzīga vai lielāka, cilvēkā rodas pelēka nāve, skumjas, kas kliedz, ka nav vairs jēgas dzīvot. Bet tas, kurš vismaz zina, ka dzīves jēga ir atkarīga arī no viņa, saņem liktenīgājā brīdi glābšanas riņķi.
Ņujorkā esot atgadijies tā, ka kāds mēnessērdzīgais...
Cilvēku, kuri sirgst ar mēnessērdzību ir tik daudz, ka jūs pat neticēsiet - desmit procentu no visas cilvēces. Viņi naktīs pieceļas, iet pie ledusskapja, kaut ko ēd, - ko dakteris viņiem aizliedzis ēst, jo viņi kļūst arvien resnāki un paši gatavo savu nāvi, izdara lēnu pašnāvību. Dienā viņiem izdodas to kaut kā apspiest, bet naktī apzinošais prāts saldi guļ, bet neapzinošais prāts izmanto iespēju. Tas ceļu zina. Tie staigā atvērtām acīm; pat tumsā tie nepaklūp.
Viņi paši raizējas, norūpējies ir viņu dakteris, ģimene uztraucas: “Mēs samazinājām ēdiena daudzumu, mēs nedodam tev cukuru, bet tu vienalga kļūsti arvien resnāks!” Un viņi arī satraucas, ka produkti zūd no ledusskapja. Un nedrīkst uzvelt šim cilvēkam par to atbildību, jo no rīta viņš neko neatceras.
Šis Ņujorkas gadijums izskanēja visā pasaulē. Cilvēks dzīvoja piecdesmit stāvu namā, pašā pēdējā stāvā. Naktī viņš piecēlās, izgāja uz terases un pārleca uz blakus esošās mājās terasi. Attālums bija tāds, ka neviens pie pilnas apziņas neiedrošinātos izdarīt tādu lēcienu. Bet viņam tā bija ikdienišķa un parasta lieta.
Drīz cilvēki par to uzzināja un sāka sapulcēties lejā, lai to redzētu, jo tas bija gandrīz vai brīnums. Pūlis kļuva arvien lielāks un lielāks, un reiz, kad šis vīrs jau grasijās lēkt, pūlis skaļi iekliedzās, sveicot šo cilvēku. Tas piespieda viņu pamosties. Bet bija jau pārāk vēlu - viņš jau lēca... un nespēja sasniegt otru māju. Lai gan katru dienu viņš pārkļuva uz otru terasi, atgriezās atpakaļ, iegāja savā istabā un aizmiga. Bet tā kā viņš nāca pie apziņas un redzēja, ko viņš dara... Bet viņš jau lēca.. Šis cilvēks nokrita no piecdesmit stāvu augstuma, un viņa ķermenis sašķīda uz ceļa.
I guess he just wants to be..
I guess he just wants to be at the racetrack, somehow, just to be there. It means something to him even if he continues to lose. Itīs a place to be. A mad dream. But itīs boring there. Agroggy place. Everybody thinking that they alone know the angle. Dumb lost egos. Iīm one of those. Only itīs a hobby for me. I think. I hope. But there is something there, if only in a short time frame, very short, a flash, like when my horse is in the run and then it does it. I see it happening. There is a high, a lift. Life becomes almost sensible when the horses do your bidding. But the spaces in between are very flat. People standing about. Most of them losers. They begin to look dry as dust. They are sucked dry. Yet, you know, when I force myself to stay home I begin to feel very listless, sick, useless. Itīs strange. The nights are always all right, I type at night. But the days have to gotten rid of. Iīm sick too in a way. I am not facing reality. But who the hell wants to?
Eriks berns par cilvēku mijiedarbību.
Eriks Berns, īstajā uzvārdā Bernstains, ir dzimis 1910. gadā Monreālā. Monreālas Universitātē viņš studē medicīnu un 1935. gadā iegūst doktora grādu medicīnā. 1938. gadā Berns pārceļas uz dzīvi ASV un strādā vienā no Ņujorkas psihiatriskajām klīnikām. 1941. gadā viņš uzsāk mācības Ņujorkas Psihoanalīzes institūtā. No 1943. gada nodarbojas ar grupu psihoterapiju. Vairākus gadus Eriks Berns ir slavenā amerikāņu psihoanalītiķa Erika Eriksona asistents Sanfrancisko psihoanalīzes institūtā. Savu transakcionālo pieeju E. Berns veido 5. gados. 1957. gadā iznāk viņa grāmata “
Ego stāvokļi psihoterapijā”, kurā viņš atsakās no ortodoksālā freidisma pozīcijām un izklāsta savas jaunās pieejas pamatprincipus. 60. gados iznāk Bernsa galvenie darbi:
“Psihoanalīze iesācējiem”, “Transakcionālā analīze psihoterapijā”, “Organizāciju un grupu struktūra un dinamika”, “Sekss cilvēku mīlestībā”.
Vārdu “transakcija” (transaction) Berns lieto ar nozīmi “mijiedarbība”. Transakcionālajā analīzē ietver četrus analīzes līmeņus:
Struktuālā analīze ir individuālas personības analīze. Personību Bērns aplūko kā trīs iespējamos Es apziņas stāvokļus - Vecāku, Pieaugušā un Bērna stāvokli. Tiekoties ar citiem, cilvēks atrodas kādā no šiem stāvokļiem. Tie ir ļoti dinamiski un mainās atkarībā no situācijas vai sarunas gaitas. Zināmā mērā tie atgādina Freida
Superego (virs-es),
Ego ( Es) un
Id (Tas). Tomēr šī līdzība ir tikai ārēja. Pirmkārt, Bērns runā par apziņas stāvokļiem, turpretī Freida priekšstatos psihes struktūras var būt gan apzinātas, gan pilnībā neapzinātas. Otrkārt, Bērns analizē cilvēku uzvedību - katrs no minētajiem Es stāvokļiem izpaužas noteiktos žestos, pozā, emocijās, izteikumos. Šos stāvokļus ir iespējams atpazīt, “diagnosticēt”. Freidam
Id, Ego un
Superego bija vairāki teorētiski konstrukti, “domāšanas instrumenti”.
Mijiedarbību (transakciju) analīze. Mijiedarbība ir ne tikai uzruna, bet arī otram adresēts smaids, galvas mājiens, skaties, pat zīmīga klusēšana. Mijiedarbības laikā katrs partneris ieņem kādu no trim pozīcijām jeb Es stāvokļiem. Šīs pozīcijas var būt adekvātas, piemēram, Vecāki - Bērni; neadekvātas, piemēram, Pieaugušais (Pieaugušā pozīcija mudina arī otru ieņemt tādu pašu pozīciju) - Bērns, vai slēptas, piemēram, ārēji cilvēki uzvedas kā Pieaugušie, bet sarunas zemtekstā jūtama mijiedarbība Bērns - Bērns līmenī.
Spēļu analīze. Spēle ir atkārtojošos slēpto mijiedarbību kopums. Tam, kurš uzsāk spēli, vienmēr ir kādi slēpti nolūki attiecībā pret otru cilvēku, spēles ir manipulatīvas. Lielākoties tās traucē veidot patiesi atklātas, tuvas attiecības starp spēles dalībniekiem. Pavisam Bērns ir aprakstijis 120 spēles. Spēļu analīze ir Bērna psihoterapijas pamatā. Tās mērķis ir iemācīt cilvēkam noteiktās situācijas ieņemt Pieaugušā stāvokli, kas ļauj atpazīt savas un citu spēles, savlaicīgi tās pārtraukt un pāriet uz saprātīgākām un godīgākām attiecībām.
Scenāriju analīze. Scenāriji ir spēles, ko cilvēki, paši to bieži vien neapzinoties, spēlē visas dzīves garumā. Berna “scenārijs” lielā mērā atbilst dzīves plāna jeb stila jēdzienam Alfreda Ādlera individuālaā psiholoģijā. Savu dzīves scenāriju apzināšanās dod cilvēkiem iespēju padarīt tos konstruktīvākus vai pat pilnībā atteikties no tiem.
Citēts pēc V.Reņģes priekšvārda grāmatai E.Berns “Spēles, ko spēlē cilvēki”