Ņujorkā esot atgadijies tā, ka kāds mēnessērdzīgais...
Cilvēku, kuri sirgst ar mēnessērdzību ir tik daudz, ka jūs pat neticēsiet - desmit procentu no visas cilvēces. Viņi naktīs pieceļas, iet pie ledusskapja, kaut ko ēd, - ko dakteris viņiem aizliedzis ēst, jo viņi kļūst arvien resnāki un paši gatavo savu nāvi, izdara lēnu pašnāvību. Dienā viņiem izdodas to kaut kā apspiest, bet naktī apzinošais prāts saldi guļ, bet neapzinošais prāts izmanto iespēju. Tas ceļu zina. Tie staigā atvērtām acīm; pat tumsā tie nepaklūp.
Viņi paši raizējas, norūpējies ir viņu dakteris, ģimene uztraucas: “Mēs samazinājām ēdiena daudzumu, mēs nedodam tev cukuru, bet tu vienalga kļūsti arvien resnāks!” Un viņi arī satraucas, ka produkti zūd no ledusskapja. Un nedrīkst uzvelt šim cilvēkam par to atbildību, jo no rīta viņš neko neatceras.
Šis Ņujorkas gadijums izskanēja visā pasaulē. Cilvēks dzīvoja piecdesmit stāvu namā, pašā pēdējā stāvā. Naktī viņš piecēlās, izgāja uz terases un pārleca uz blakus esošās mājās terasi. Attālums bija tāds, ka neviens pie pilnas apziņas neiedrošinātos izdarīt tādu lēcienu. Bet viņam tā bija ikdienišķa un parasta lieta.
Drīz cilvēki par to uzzināja un sāka sapulcēties lejā, lai to redzētu, jo tas bija gandrīz vai brīnums. Pūlis kļuva arvien lielāks un lielāks, un reiz, kad šis vīrs jau grasijās lēkt, pūlis skaļi iekliedzās, sveicot šo cilvēku. Tas piespieda viņu pamosties. Bet bija jau pārāk vēlu - viņš jau lēca... un nespēja sasniegt otru māju. Lai gan katru dienu viņš pārkļuva uz otru terasi, atgriezās atpakaļ, iegāja savā istabā un aizmiga. Bet tā kā viņš nāca pie apziņas un redzēja, ko viņš dara... Bet viņš jau lēca.. Šis cilvēks nokrita no piecdesmit stāvu augstuma, un viņa ķermenis sašķīda uz ceļa.