Es jums apgalvoju, ka tagadne.. 

kurš mirklis? šitas? vai šitas?

savā ziņā abi no tiem, bet savā laikā - kurš jau nu ir pagājis.

Tikai mirklis. Tieši tā.
Baigais gudrinieks :)

es atkal pieredzēju pasaules galu - tāpēc mirkļus tveru biežāk.

Atkal kas notika?

spēcīgi... uzjundīja atmiņas par pašas piedzīvoto.

galvenais, ka tie sapņi ir episki - šomēnes jau piekto reizi.

Man parasti tie ir plūdi, Visdažādākajās vietās, bet parasti pludmalē. Un es vienmēr izglābjos.
Vienreiz nomiru, kad majā ietriecās lidmašīna. Nomiru un pati sev jautāju - interesanti, kas būs tālāk. It kā turpināju dzīvot, bet ne kā fizisks ķermenis. Un pamodos.

Plūdi iedveš bailes? Nomirstot iestājās miers ( visās tā izpausmēs ), ne?

Tu apzinies, ka tu sapņo? Vai kaut vai sanāk kontrolēt to ? Ja jā, tad apstāsti. Ja nē, tad nākamreiz kad redzi sapni, pamēģini nofokusēt skatienu uz rokām, kad 'čotka', tas viss iznāks, mēģini skatīties uz kājām un tad jau uz visu apkārtējo.

Psc, kā man dzīvē riebjas ūdens, nav mana stihija, tad sapnī drausmīgi nepatīkamas sajūtas, bet nu arī tādas, ka reāli saproti, ka tā ir kāda vara par pasu pārāka un tas viss ir neatgriezeniski.

Kontrolēt tikai tādā veidā, ka man prātā viena doma - bēgt un nelūrēt atpakaļ, kas tur notiek, kas par viļņiem etc., jo nu dabas stihija jau ir arī ar savu burvīgumu. Nu un tad laižu ļepatu ļapatu kaut kur augšā kāpās, prom arvien tālāk un izglābjos. Baigā apziņa strādā, ka jāmūk prom :) Un vēl vienmēr domas par tuvajiem, ja tie bijuši blakus, dažreiz pēcāk satieku, parasti.

Kas notiek, ja skatās uz kājām un rokām?

Principā sapņa apzināšanās un tā kontrolē, iet gandrīz roku rokā. Skatoties uz rokām un mēģinot safokusēt skatu uz tām, tev pārtrūkst 'playback' un tu pamazām sāc gūt kontroli pār sapni. Apziņa, ka tu sapņo, nāk vai nu pēc vai nu pirms kontrolēs - tas ir tīri individuāli. Par iespējām es pāšlaik negribu runāt, jo, ja to nepraktizē, informācija ir nevērtīga.

Man nez kāpēc nelaba aizdoma, ka es vienmēr apzinos, ka sapņoju. Un ir visdažādākās emocijas, sākot no patiesai mīlestībai līdz nāvess bailēm. Un ir sapņi, kas atkārtojas, pareizāk, atgriežos atkal kaut kādās vietās, laikos... Un nenormāli bieži sapņoju vilcienus, dzelzceļu! Varbūt mani iepriekšējā dzīvē kara laikā vagonos sūtīja uz kādu nometni...
Konreolēt sanāk, bet ne vienmēr uz visiem 100%. Bet parasti sanāk, ar domām.

Ja tu apzinies, ka tu sapņo, tad tu saproti, ka vari izdarīt visu, ko vien vēlies - sapnis pārtop par sapņuvalsti(wonderland). Tur tu mirsti, kad gribi, nevis kad vajag. Dari, ko gribi, nevis ko vajag. etc.

Tevis nosauktie sapņi ir playback sapņi. Pārsvarā, kā tikko sāc kontroēt sapni, pēc neilga mirkļa 'tu' arī atmodies. Bet tas tā ir tikai sākumā, kad vēl nav iemācīts nofokosēties uz rokām(1 tuvākais objekts), kājām(2 tuvākais objekts), nu un tad arī uz visu pārējo, kas ļauj saglabāt kontroli.

Iepriekšējās dzīves nav. Vismaz es tai neticu.

Būs jāpamēģina ar tām ekstremitātēm.... :)

so true.

parastas jautājums - why?

Manuprāt, cilvēkiem raksturīga pazīme ir gausties var visu un dzīvot sapņos. Arī es bieži vien dzīvoju atmiņās, kas ir pat nedaudz sāpīgi. Bet tieši tas varbūt ir vēlamais efekts.
Baudot biežāk tagadni un novērtējot tas, kas ir, mēs vienkārši būtu laimīgāki, atvērtāki.

notiek tā saucamā pašpsihoterapija.