Es jums apgalvoju, ka tagadne.. 

Psc, kā man dzīvē riebjas ūdens, nav mana stihija, tad sapnī drausmīgi nepatīkamas sajūtas, bet nu arī tādas, ka reāli saproti, ka tā ir kāda vara par pasu pārāka un tas viss ir neatgriezeniski.

Kontrolēt tikai tādā veidā, ka man prātā viena doma - bēgt un nelūrēt atpakaļ, kas tur notiek, kas par viļņiem etc., jo nu dabas stihija jau ir arī ar savu burvīgumu. Nu un tad laižu ļepatu ļapatu kaut kur augšā kāpās, prom arvien tālāk un izglābjos. Baigā apziņa strādā, ka jāmūk prom :) Un vēl vienmēr domas par tuvajiem, ja tie bijuši blakus, dažreiz pēcāk satieku, parasti.

Kas notiek, ja skatās uz kājām un rokām?

Principā sapņa apzināšanās un tā kontrolē, iet gandrīz roku rokā. Skatoties uz rokām un mēģinot safokusēt skatu uz tām, tev pārtrūkst 'playback' un tu pamazām sāc gūt kontroli pār sapni. Apziņa, ka tu sapņo, nāk vai nu pēc vai nu pirms kontrolēs - tas ir tīri individuāli. Par iespējām es pāšlaik negribu runāt, jo, ja to nepraktizē, informācija ir nevērtīga.

Man nez kāpēc nelaba aizdoma, ka es vienmēr apzinos, ka sapņoju. Un ir visdažādākās emocijas, sākot no patiesai mīlestībai līdz nāvess bailēm. Un ir sapņi, kas atkārtojas, pareizāk, atgriežos atkal kaut kādās vietās, laikos... Un nenormāli bieži sapņoju vilcienus, dzelzceļu! Varbūt mani iepriekšējā dzīvē kara laikā vagonos sūtīja uz kādu nometni...
Konreolēt sanāk, bet ne vienmēr uz visiem 100%. Bet parasti sanāk, ar domām.

Ja tu apzinies, ka tu sapņo, tad tu saproti, ka vari izdarīt visu, ko vien vēlies - sapnis pārtop par sapņuvalsti(wonderland). Tur tu mirsti, kad gribi, nevis kad vajag. Dari, ko gribi, nevis ko vajag. etc.

Tevis nosauktie sapņi ir playback sapņi. Pārsvarā, kā tikko sāc kontroēt sapni, pēc neilga mirkļa 'tu' arī atmodies. Bet tas tā ir tikai sākumā, kad vēl nav iemācīts nofokosēties uz rokām(1 tuvākais objekts), kājām(2 tuvākais objekts), nu un tad arī uz visu pārējo, kas ļauj saglabāt kontroli.

Iepriekšējās dzīves nav. Vismaz es tai neticu.

Būs jāpamēģina ar tām ekstremitātēm.... :)