kristīne
09 Marts 2014 @ 01:01
 
Ejot uz kino, skatījos superskaistajās zvaigžņotajās debesīs, austiņās skanēja Bērnības Milicija un mani pāršalca kaut kāds jokains miers, acīs sariesās asaras no tā, ka es jutos tik sasodīti labi, iedomājos par apkārtējiem cilvēkiem kuriem viss kārtībā, vismaz uz to mirkli, un vēlējos, lai šī sajūta mani nekad, nekad nepamet.
 
 
kristīne
09 Marts 2014 @ 11:35
 
man atkal acīs asaras. bet labāk jau laikam raudāt laimes dēļ, tikai es īsti nesaprotu, kur tā laime. varbūt pavasaris
 
 
troksnis: Martas Asinis - Skaistie saukļi