šorīt knapi izvilkos no gultas. ilgi domāju par to vai iet kaut kur vai nē, beigās aizgāju uz universitāti, acis knapi turējās vaļā. jutos dikti sūdīgi, domāju par to, kā gribas uz mājām un varbūt ar doties prom un pat doties uz mājām. informātikā neko ar neizdarīju, par ko pasniedzējs bija izbrīnīts, jo parasti ar kursa biedru visu nododam laikā (tā, ka pat vienā minūtē), jo vai nu viņš ir izpildījis darbu, vai es un tad nu viens otram nosūtam, tik mazliet pamainot sīkumus. beigās abi nosmējāmies un viņš man pateica, ka nenotiek angļu valoda, par ko es biju aizmirsusi, tad jau man acis sāka spožāk mirdzēt, jo tas nozīmē ātrāk prom no uni. bet pēc informātika ir lekcija, ko es neapmeklēju, bet pēc tās ir.., nu ir lekcija, īsāk sakot. bet tad es ļāvos pierunāties neiet uz to, tad pierunāju vēl vienu cilvēku neiet, pati nesaprotu, kāpēc tā jādara, jo ir taču jāmācās, bet nu tagad sēžu kojās un gaidu plkst. 14, kad mani savāks un braukšu uz mājām.
mājās mani gaida sautēti dārzeņi un lasis. haha ēdiens atkal jau!