Es toč zālē jūtos kā otrajās mājās, šodien, pēc divu mēnešu pātraukuma, zāles trenere, kāds apmeklētājs, administratore, visi jautāja kur biju palikusi. Patīkami, bet arī kaitinoši, ka, kamēr es svīstu, kāds man kaut ko saka.
Tā gribas smukus kvadrus, baigi safanojusies esmu.
Pēdējā laikā daudz smaidu, eju pa ielu smaidu, smaidu pārdevējai pie kases, sievietei, kurai nav priekšzobi un jautā man ceļu, sunim, kas man rej, nu visiem visiem. Dzīve ir skaista, ja tu pār to valdi pats (vai vismaz centies).