Ļoti gribas atkal sevi pieradināt celties sešos. Cīruļi dzīvo daudz pareizāk nekā murkšķi, es to zinu. Ja pamostas pirms gaismas un tad skrien vai vismaz vingro, un brokastīs apēd normālus dārzeņus ar sieru un lielo kafiju ar kaut ko intensīvi saldu, tajā dienā tiek kaut kas jēdzīgs padarīts. Un vakarā ir jāiet desmitos gulēt, nevis jāblenž uz televizoru, jāklabina cibā vai jāzvalstās pa gultu neauglīgās pārdomās. Nūģi rullē, ka es jums saku!
Rīti ta gaiši, vienīgi -9 grādusīni. Nav gluži skriešanai ieteicamā temperatūra.
Bet pamēģini pa sporta klubu skrejceliņiem ilgāk padrasēt. Ja pierod, ir forši, var tā savdabīgi atslēgties.
OK, es ierakstīšu e-pasta adresi nākamā pukstā.
Avotu ielā ir tāda slīpa, šaura, švaki tīrīta ietve, kas ziemā ir pamatīgi apledojusi. Nevaru iedomāties, kā pa tādu varētu paskriet.
Nja, droši vien Tev taisnība par to skrejceļu,vajadzetu pieradināties.
Nu nezinu, man skriešana saistās arī ar zināmu estētisku baudījumu, vasarās skrienu gar jūru, viļņi, mākoņi, meža smarža, rīta saule, saulrieti un tā. Ziemās nav tik forši, bet vismaz drusku panorāmas skats uz ūdeņiem ir. Dikti feini, kad ārā snieg, tad paliek tā mierīgi un patīkami.