Kurvjzieža kontemplācijas

Ak jā, un es savulaik lasīju to veco, biezo, ārkārtīgi nozīmīgo grāmatu, kur cita starpā bija arī stāstiņš par divām māsām, kam gadījās uzņemt savā mājā kādu apkārtklīstošu sludinātāju. Absolūti fascinējošu vīrieti, cik noprotams no apraksta. Nu, un viena no viņām - Marta vārdā, tūdaļ metās berzt un šmorēt, kā jau tas sievišķim pieklājas, bet otra iepleta gaumīgi ēnotās acis, graciozi izstaipījās un uzturēja saviesīgu sarunu. Respektīvi - sēdēja piemīlīgu skatienu un ik pa brīdim jūsmīgi izdvesa: "Cik interesanti!"
Jāatzīstas, ka ļoti ilgi man šī epizode ir uzdzinusi neveiklības sajūtu, jo viena daļa manis allaž ir pārpilna vainas apziņas par izvairīšanos no šmorēšanas un beršanas. Un es ikreiz esmu salēkusies, tekstā nonākdama līdz nomocītās mājsaimnieces taisnīgajam brēcienam: "@#$%^! Saki taču, Rabi, lai tā slinkā govs slienas augšā un arī nāk pie plīts! Tur ir arī viņas vieta, @#$^%!" Un, jā, man allažiņ ir licies, ka tas vīrišķis, ieturēdams melanholisku pauzi un lēnīgā, majestātiskā tonī atteikdams (ai, zinu, kā viņi to dara, tie fascinējošie vīrieši!): "Viņa ir izvēlējusies labāko daļu, un to viņa paturēs...", īstenībā rīkojas drusku cūcīgi.
Bet jo vecāka topu, jo mazāk manī paliek solidaritātes ar to nabaga čaklo biti, jo mazāk gribas berzt un šmorēt, un jo vairāk gribas parādīt mēli visiem, kas man sprediķo par Sievietes Sūtību, un pateikt, ka es toties jauki blisinu acis, izlasu rozīnes no kliņģeriem, un provējiet tik kāds man to labāko daļu atņemt! Bēeee!!!!
:P