Mazliet jāievelk elpa, tad jāmetas atkal pucēt māja un šmorēt četrpersonu vakariņas. Netieku ārā no viesību mutuļa. Bet, nu labi - man jāgatavo ēst četriem cilvēkiem tikai tad, kad ir viesības. Ir sievietes, kurām tā ir ikdiena. Visu cieņu! Es netiktu galā - es protestētu, pieprasītu algotu mājkalpotāju, teiktu: "Vāriet paši vai ejiet uz makdonaldu!", simulētu migrēnas un diloņa lēkmes, un ko tik vien ne!
ja godīgi, es tieši tāpēc laikam nespēju izbaudīt ēst gatavošanu, ka tā vienmēr (cik nu spēju sevi atcerēties, sākot ar kādos gados 7 pirmo cepto olu) bijusi ikdienas obligāta sastāvdaļa. Kā parasti bijis- ēdāju bija vairāk par mani vienu. Manuprāt, vislielākā vaļība sākās, kad apprecējos. Tagad es vnk varu atļauties vakaros arī izlikties, ka nenojaušu, ko nozīmē viņu vēderu burkšķēšana :)))