Tas, protams, ir strīdīgi un visvisādā ziņā grūti pārbaudāmi, tomēr man ir neskaidras aizdomas, ka ir zināms pamats priecāties par to, ka tad, kad mēs augām, nebija "Ilustrētās Zinātnes", "Ilustrētās Vēstures" un to daudzo spīdīgi bilžaino kvazienciklopēdijiņu, bet gan grāmatu sērijas "Stāsti par vēsturi", "Apvārsnis" un "Stāsti par dabu". Varbūt tas ir tikai dabisks vecuma konservatīvisms, utt., bet man nopietni liekas, ka no pelēkām grāmatiņām uzņemtā informācija manu vienaudžu prātos ir iesēdusies stingrāk un auglīgāk, nekā tas notiktu, mācoties mūsdienās.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
barvinsEs gan atceros, ka lielākajai daļai grāmatu no šīm sērijām pa vidu bija lapas ar krāsainām fotogrāfijām (plikpupainās nēģerietes no tām bildēm atceros pat labāk, nekā tekstu).- antuaneteJā, bet teksta un bilžu attiecība bija daudzkārt par labu tekstam. Piekrītu Krii, ka daudz labāk aizķeras prātā tas, kas izsijāts no veselas grāmatas, nevis pa porcijām sadalīts bilžainā žurnālītī. Tie ir viendienas lasīšanai - izej cauri un izmet, galvā nekas nepaliek.