![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Varbūt pieklātos reiz kļūt pieaugušai, taču nav ne mazākās intereses. Pieaugušie nelec ar izpletni, nenāk no kroga basām kājām pa slapju asfaltu vasaras naktī un nelasa Deridā, kad izlietne pilna netīru trauku, bet vannasistabā gaida iemērkta mazgājamā veļa. Pieaugušo dzīvē atbildība tiek piesaukta biežāk kā krimniālkodeksā un viņi neiet naktī uz Maskačku no čigāniem zālīti pirkt.
- Tīra māja ir izniekota dzīve, mīļo mazmeitiņ, un, kad es biju tavos gados, mēs nebijām tādi nīkuļi, kas vemj pēc pāris viskija glāzēm.
Jūs taču noindētu tādu omīti, vai ne?
- Tīra māja ir izniekota dzīve, mīļo mazmeitiņ, un, kad es biju tavos gados, mēs nebijām tādi nīkuļi, kas vemj pēc pāris viskija glāzēm.
Jūs taču noindētu tādu omīti, vai ne?
Patīkami tāpēc, ka viņi ir paši, viņiem neko no citiem nevajag un viņi neko negaida un nepieprasa no citiem. Jo viņi zin, ka citus nevar ar varu izmainīt.
Viņiem neskauž, jo viņi zin, ka nekad nebūs kas cits, kā tikai viņi paši. Un tas, kas ir viņi paši, ir viņu rokās.
Viņi nav kategoriski, jo zin, ka cilvēki (bērni) ir nekonsekventi.
Viņi māk strādāt un māk arī spēlēties un baudīt.
Viņi nedzīvo uz citu rēķina ne materiāli, ne garīgi. Bet viņi māk arī kļūt bērnišķīgi, kad pienācis laiks Dionīsa svētkiem.
Viņi dod, nevis ņem. Viņi māk redzēt citus, nevis gribēt citus. Viņi ir brīvi.
Viņi ir ideāli. Tāpēc viņu nav, bet par viņiem var tiekties kļūt. Visu dzīvi. "
© Ciba