"Ceplis" ir sasodīti laba filma. Skatos, skatos un mēģinu saprast, vai to būtu iespējams saprast arī bez konteksta pārzināšanas - tāpat kā Kusturicas Balkānu filmas var patikt arī tiem, kas nav bijuši dienvidslāvu zemēs?
Par provinciālismu filmā es neko neteicu, lai gan arī tā netrūkst. Skatamies JEBKURU divdesmitā gadsimta latviešu filmu un mēģinam atrast VIENU atšķirīgu manieri aktierspēlē.
Scenārijs neiezīmē par kuru laiku tieši ir runa. Aktierspēle, kā jau minēju, ir provinciālais teātris (pozas, grimases, tērpi, jebkas tikai ne pārdzīvojums). Skaņa nav sinhrona ar bildi.
Divdesmito beigas - trīsdesmito sākums. Noteikti ne agrie divdesmitie, kad pēckara noplukums bija daudz jūtamāks, un arī ne trīsdesmito otrā puse, kad pretenzijas kļūst daudz rafinētākas.
Vai ir kāds aktiermākslas paradigmu saraksts, kuru atļauts izmantot kino? Vai visas mēmā kino laikos uzņemtās filmas, piemēŗam, mūsdienās būtu jāsauc par sūdu, jo aktierspēles maniere ir pavisam cita?
Man šķiet ļoti vājas 80 -90% Latvijā tapušo spēlfilmu, bet tāpēc nav jānoliedz tas dažas, kuras ir izdevušās.
Skaņas un bildes asinhronitāti nepamanīju, varbūt Tev par to taisnība.
Noteikti ne agrie divdesmitie, kad pēckara noplukums bija daudz jūtamāks, un arī ne trīsdesmito otrā puse, kad pretenzijas kļūst daudz rafinētākas.
Vai visas mēmā kino laikos uzņemtās filmas, piemēŗam, mūsdienās būtu jāsauc par sūdu, jo aktierspēles maniere ir pavisam cita?