Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šovakar, pastaigādamās pa Ziedoņdārzu - starp citu, satumstošs Ziedoņdārzs ir skaists kā Ēdene, gan vardīšu strūklaka, gan visi tie lielie, vecie koki, - atļāvu sev atzīties, ka gribētos ieviest sunīti. Suns, tā ir pavisam cita komunikācijas forma, atšķirīga gan no sadzīvošanas ar kaķi, gan no cilvēku attiecībām. Suns ir ceļabiedrs un cīņubiedrs, un vispār - suņa sabiedrība ir kas tāds, kā man šad tad pietrūkst.
Tomēr ir skaidrs, ka suni es nevaru atļauties, jo viņam ir vajadzīga Ģimene, nevis viena žoguvāvere, kas mājās bieži vien ieskrien tikai pārnakšņot, palaikam vakaros žūpo, bet brīvdienās ievelk rītu līdz pēcpusdienai. Taču ģimeni, režīmu un īstenas bara būtnes dzīvesveidu es nespēju nodrošināt - ne sev, ne sunim.
  • Nu redzi :) Agri vai vēlu nonāk pie sunīša. Cik sunīsus redzēji Ziedoņdŗzā?
    • Hmmmm... Varbūt vienu? Neesmu droša, ka redzēju, jo gana tumšs jau bija, bet ko gan citu tā meitene zālājā varēja saukt.

      Vai tad vēl kāds ir nonācis pie sunīša?
Powered by Sviesta Ciba