Kurvjzieža kontemplācijas

Man kaut kas patīk arī tajā brīdī, kad viesi aizgājuši, un tu pati, paēdusi, iereibusi un smaidīga, mazgā traukus. It kā trauku mazgāšana nevarētu būt nekas patīkams, pretīga nodarbe tā ir caur un cauri, ja nav trauku mazgājamās mašīnas, bet tomēr mirkļos, kad tikko šeit ir bijuši tev mīļi cilvēki, un viņu klātbūtne tepat vēl jūtama, ķermenim blakus, sarunas un joki skan tepat, pavisam tepat, tas kļūst daudz vieglāk, viss riebīgais process paiet tā ātri un smaidīgi.

Labas meitenes bija atnākušas. Un karpa bija lieliska - lai S tētukam laba veselība, šitik smuki samarinēt un nožāvēt, tā ka mirdams var ēst un prasīt vēl, vēl, vēl un vēl bišķiņ. Un jēriņš bija labi padevies, tajā smukajā stadijā, kad gaļiņa mīksta lec pati not no kauliem, un garšvielas ar visu buljoniņu sasūkušās atpakaļ šķiedrās. Un salāti labi, vīni labi, atmiņas labas, ieceres labas.
Mīlu es savu dzīvi, ziniet!

Ļoti gribas Uzbekistānu, Turkmenistānu un Tadžikistānu. Irānu, komplektā ar Azerbaidžānu un Dienvidarmēniju, jo īpaši Karabahu. Turcijas Melnās jūras piekrasti, atgriežoties caur Gruziju. Andalūziju, Gibraltāru un Maroku. Grieķiju, Krētu un Kipru. Un vēl kādas pārsimts vietas gribas tā, ka rokas sāk trīcēt.

Jēriņš būs rīt. Vakariņās sagrilēju dārzeņus - krāsnī uz restītēm. Papriku, apkaisītu ar sāli un piparmētrām un baklažānu ar ķiplokiem. Par ko es vienmēr ar pateicību atcerēšos turku blondīnu no Kalkanas - par to, ka beidzot uzzināju, ka baklažānus nevajag izākstīt un piesmiet, sālot un liekot uz salvetēm, "lai notecinātu rūgtumu", bet pēc tam cept slīcinot eļļā, kā to pieņemts darīt Latvijā, baklažāni nav to pelnījuši, tie ir lieliski, ja tiek grilēti ar visu mizu, ko pēc novelk, un saceptajam mīkstumam pieliek mazliet sāls un pāris saberztas ķiploka daiviņas.
Nu, un tad vēl divi folijā ietīti kartupeļi, kam pirms ēšanas uzliet tkemali mērci.

Labu apetīti Jums arī!

Esmu pamācījusies gruzīnu valodu un bankomātā samaksājusi telefona rēķinu - tātad dienaas pirma puse nav nodzīvota velti. Tūlīt, tūlīt arī saņemšos un sākšu mēzt virtuvi, atkausēt ledusskapi (jā, man ir antīks ledusskapis!)un sašmorēšu sev vakariņām jēriņu ar garšaugiem un dārzeņiem.
Un, jā, kad šodien pēc nodarbības skolotāja Lika man apjautājās, kad es taisoties atkal "uz mūsu pusi", pati sev par pārsteigumu atklāju, ka arī man šajā dialogā Gruzija ir "mūsu puse", nevis "jūsu" vai "viņu". Un šķiet drusku netaisnīgi, ka Kahetijā granāti ienākas bez manis.

Uzzināju arī smieklīgu skaidrojumu, kāpēc krievi sabombardējuši Gori, nevis netālo, bet daudz lielāko un nozīmīgāko Kutaisi - kad bumbvedēji lidojuši Kutaisi pāri un piloti raudzījušies lejup, viņu secinājums noteikti esot bijis: "Takoj bardak! Takije razvaļini! Naverno naši tam uže bivaļi!"

Skatoties spoguī, es reizēm domāju: " Varbūt pēc pieciem gadiem botoksu - šeit, un mazliet šeit. Bet pēc desmit - nelielu griezienu. Te un vēl arī te."
Un pēc tam es sēžu un domāju: "A nafig?"

Siers beidzās, bet vīns vēl ir. (Nē, nedomājiet tā, šī ir 350 ml pudelīte!)Laikam uztaisīšu tomātmaizīti un līdīšu atpakaļ vannā - izlasīt rakstu par Bridžitu Bardo. Guļamistaba tāpat vēl nav kārtīgi uzsilusi.
Kaķi tomēr izrādās sabiedriski dzīvnieki. Kamēr biju vannā, abas tupēja durvju starpā un blenza. Šarlote pāris reižu ienāca, lai paceltos pakaļkājās, ielūrētu, ko īsti es tur daru, un papliķētu pa kāju īkšķiem. Toties tagad, kad dvielī ietinusies defilēju pa dzīvoklī, abas skraidelē pakaļ.

Kursi joprojām patīk. Šīreize bija drusku amizanta - ir ļoti interesanti vērot, kā kāds māca tev to pašu, ko tu reiz esi mācījis citiem. Patiesi, patiesi.

Un tagad man būs vismietpilsoniski klišejiskākais vakars, kādu vien var izdomāt - silta vanna ar visādiem sāļiem, brī siers, sarkanvīns un sieviešu žurnāls. Apšķebināja, ja? Ha! Es vēl sveces varu sadegt!

Reiz es, atmiņās gremdēdamās pati sev atzīšos - 2008.gada rudens, tas bija tad, kad baudīju katru dienu, maziem, piesardzīgiem malciņiem, man bija pašas gatavotas ekselentas pusdienas, daudz draugu, laimīga mīlestība, es jutos un izskatījos tā, kā būtu gribējusi justies un izskatīties vienmēr.

Šovakar, pastaigādamās pa Ziedoņdārzu - starp citu, satumstošs Ziedoņdārzs ir skaists kā Ēdene, gan vardīšu strūklaka, gan visi tie lielie, vecie koki, - atļāvu sev atzīties, ka gribētos ieviest sunīti. Suns, tā ir pavisam cita komunikācijas forma, atšķirīga gan no sadzīvošanas ar kaķi, gan no cilvēku attiecībām. Suns ir ceļabiedrs un cīņubiedrs, un vispār - suņa sabiedrība ir kas tāds, kā man šad tad pietrūkst.
Tomēr ir skaidrs, ka suni es nevaru atļauties, jo viņam ir vajadzīga Ģimene, nevis viena žoguvāvere, kas mājās bieži vien ieskrien tikai pārnakšņot, palaikam vakaros žūpo, bet brīvdienās ievelk rītu līdz pēcpusdienai. Taču ģimeni, režīmu un īstenas bara būtnes dzīvesveidu es nespēju nodrošināt - ne sev, ne sunim.

Šī bija lieliska diena, šī bija lieliska nedēļas nogale, brīži, kuros neviļus prātā nāk doma: "Kādreiz es šo laiku atcerēšos kā ļoti, ļoti laimīgu".

Man sen jau bija vajadzējis šādu rudeni, tik mierīgu un rosīgu vienlaikus. Kaķi ir apaļi un laimīgi, draugi nāk ciemos, pasaulē netrūkst ne ēdiena, ne mīlestības - tā ir pareizā rudens sajūta, patiesi, patiesi.

Jau kurais šampanietis jau kuro dienu!
Ja gribat dzirdēt daudz nepelnītu labu vārdu, bet nespējat simulēt savu nāvi, ejiet prom no esošā darba.