Kurvjzieža kontemplācijas

Ja nu reiz ir kas, par ko es patiešām priecājos, tad tas, ka man nekad mūžā vairs nebūs jāiet pamatskolā. Alelujā! Visas pieaugušo cilvēku civilizētās intrigas un tenkas, visi atklātie naidīgumi, pasniegti korektajā pieaugušo cilvēku valodā ir pupu mizas, salīdzinājumā ar to, uz ko ir spējīgi bērni. Tikmēr, kamēr nav karš un tevi neizvaro ienaidnieku zaldāti vai arī nav nolaupījusi maniaku banda, dzīve pieaugušo sabiedrībā ir putukrējums ar odziņām. Jā, es laiku pa laikam to atceros un turpinu priecāties, ka man nekad vairs nebūs 12-14 gadu.
Es ienīdu savus klasesbiedrus. Godīgi sakot, es turpinu viņus ienīst, un neesmu pārliecināta, vai jelkāda psihoterapija, jelkāda reliģiskā atklāsme man kādreiz palīdzēs šo naidu pārvērst piedošanā. Un nav tiesa, ka autsaiderisms ir tā lieliskā iespēja saglabāt savu individualitāti, nesaplūstot ar pūli. Varbūt kādam, apveltītam ar cīnītāja temperamentu, kādam, pietiekami ekstravertam, pietiekami agresīvam, pietiekami stipram. Taču lielum liela daļa, ja ne vairākums, ir man līdzīgo, kam pusaudžu terors spēj radīt tikai kroplīgu personības deformāciju, uz daudziem gadiem iedzīt destruktīvas fobijas, minimizēt kontaktēšanās spējas teju ne līdz autismam.
Ja manī šobrīd ir kaut nedaudz pašcieņas un komunikablitātes, tas ir ilgstošas, darbietilpīgas pašrestaurācijas nopelns. Skola visbiežāk ir personību sadragājošs mehānisms, un nezinu, vai tā ir pieaugušo vaina. Sadzeniet augošus vilcēnus šaurā aplokā un papriecājieties par izdzīvojušajiem. Ha, ha, dabiskā izlase, vai ne?