Kurvjzieža kontemplācijas

Par mūžīgo

Krāšņais Kurvjziedis

Par mūžīgo

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Vakar ilgi pļāpājām pa telefonu ar Ķ - par sāpīgo eksistences absurdu un citiem niekiem. Līdz nevilša asociāciju plūsma mūs aizveda pie lasīto grāmatu labākās daļas.
- Es ilgi dusmojos uz savu mammu, kad viņa teica, ka Brālītis bija izdomājis Karlsonu, jo jutās pārāk vientuļš. Un nenoticēju viņai.
- Mana mamma teica to pašu, bet es viņai joprojām neticu. Šāds pieņēmums sabojā visu stāstu!
- Vai ne? Pēc tam ar šo versiju mani iepazīstināja vēl daži autoritatīvi pieaugušie - un tūdaļ zaudēja daļu cieņas manās acīs.
- Es pat literatūrkritiķus, kas kaut ko tādu rakstījuši, neņemu par pilnu. Un pat, ja pati Lindgrēne man būtu teikusi, ka Brālītis Karlsonu izdomājis, es teiktu, ka tas tikai viņai tā liekas.

Jā, nu mūsu Karlsons pilnīgi noteikti pastāvēja arī ārpus mazā Svantes Svantesona vientulīgās fantāzijas. Bet kā likās Jums?
  • Vai!
    Par kuriem stāstiem Tev tā likās, ka viņa tā bija domājusi?
    • Neatceros nosaukumus, bet tie, kas Sprīdīša bibliotēkas sērijā - tur bija par rūķīti, kurš dzīvoja zem gultas un izklaidēja puisīti, kuram vecāku pa dienu nebija mājās, un tad bija puisītis, kurš slimoja un kuru krēslas stundās vazāja apkārt pa Stokholmu kaut kāds pasaku tēls, un tas meitenīte, kura zem rožu krūma atrada alu uz pasaku zemi. Visur pilnīgi skaidras norādes, ka sīči fantazē, bet man ļoti gribējās (un joprojām gribas) ticēt, ka tādas alas zem rožu krūmiem eksistē.
Powered by Sviesta Ciba