Likās, ka iet jau uz samierināšanās (ar nenovēršamo ļaunumu) pusi, bet tagad atkal uzliesmojusi drāma.:( Es nespēju Emīlijai iestāstīt, ka Šarlote ir viņas mazā, mīļā māsiņa, ka mums visām te pietiek vietas, barības un laimes, ka es neesmu sākusi Emīliju mazāk mīlēt, ja Šarlote man sēž klēpī - tas izsauca plosīšanos no vakarvakara līdz šim rītam. Bet Emīlijai vienmēr bijusi nosliece uz dramatizēšanu.:)
Sazin, nezin - varbūt tie paši iemesli, kas liek imitēt mīlestību var likt imitēt arī greizsirdību. Bet sev gan daudz retāk mēģina neesošu greizsirdību iedvest par esošu, tas noteikti!
Es nespēju Emīlijai iestāstīt, ka Šarlote ir viņas mazā, mīļā māsiņa, ka mums visām te pietiek vietas, barības un laimes, ka es neesmu sākusi Emīliju mazāk mīlēt, ja Šarlote man sēž klēpī - tas izsauca plosīšanos no vakarvakara līdz šim rītam.
Bet Emīlijai vienmēr bijusi nosliece uz dramatizēšanu.:)
Bet sev gan daudz retāk mēģina neesošu greizsirdību iedvest par esošu, tas noteikti!
paldies!
(esmu pieklājīgs zaglis)