Likās, ka iet jau uz samierināšanās (ar nenovēršamo ļaunumu) pusi, bet tagad atkal uzliesmojusi drāma.:( Es nespēju Emīlijai iestāstīt, ka Šarlote ir viņas mazā, mīļā māsiņa, ka mums visām te pietiek vietas, barības un laimes, ka es neesmu sākusi Emīliju mazāk mīlēt, ja Šarlote man sēž klēpī - tas izsauca plosīšanos no vakarvakara līdz šim rītam. Bet Emīlijai vienmēr bijusi nosliece uz dramatizēšanu.:)
Es nespēju Emīlijai iestāstīt, ka Šarlote ir viņas mazā, mīļā māsiņa, ka mums visām te pietiek vietas, barības un laimes, ka es neesmu sākusi Emīliju mazāk mīlēt, ja Šarlote man sēž klēpī - tas izsauca plosīšanos no vakarvakara līdz šim rītam.
Bet Emīlijai vienmēr bijusi nosliece uz dramatizēšanu.:)