Kurvjzieža kontemplācijas

krii

29.11.07 16:13

Lūk, un tagad es zinu, kā sākas pārvēršanās. No normālas vecmeitas ar kaķi līdz apsēstai kaķvecenei ir tikai viens solis. Un es vēl mīņājos un nezinu, vai esmu gatava to spert.
Mātes pagalmā - tajā pašā, kurā es noķēru Emīliju - ir pieklīdis nepārprotami pamests kaķītis. Trīskrāsains, tātad visticamāk - kaķenīte. Vietējais kaķu bars - tātad Emīlijas ģimene & co viņu nepieņem.
Un tuvojas ziema.
Un man jau sen bija licies, ka Emīlijai vajag kādu sabiedrību garajām darbadienām un līksmajām naktīm, kad es neesmu mājās.
Ai, nezinu, tas viss ir tik sarežģīti. Prāts mežģās, sirds lūst, vai zinies!

• 30 raksta
• ir doma

• mena

  29.11.07 17:24

  

  Man liekas, ka divām jaunām kaķenēm nebūs problēmu ar sadzīvošanu.
  Mums vecā, lielā kaķene drusku sajuka prātā, pēc tam, kad mēs bijām atstiepuši 4 mazus, vēl duļķainām actiņām, kaķēnus, par kuriem viņa ilgi brīnījās (dienas 3), bet pēc tam sāka par viņiem rūpēties, mazgāt, pat piens parādījās, viņa tos izbaroja. Bet tad mazie paaugās, izdalījām pa citām mājām, lielaja sākās "kaķu laiks", bet - mēs atstiepām vēl vienu pusauga kaķu puiku - mazu melnu. To viņa nepārdzīvoja, vēl tagad ļaunojas uz visu pasauli. (Nu bet protams, sapņoja par lielu baltu runci, bet nekā - vēlviens bērns, mazs un melns. :))) )

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • krii

    29.11.07 17:33

    

    :)))) Aplauziens riktīgais!
    Nu jā - ej nu sazini, kā vēl ar to tīri individuālo saderību. Es arī nezinu, kā sadzīvotu ar kaut kādu sava vecuma blondīni, kura pēkšņi ņemtu un ievāktos dzīvojamajā istabā.:)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais