![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Viens no iemesliem, kāpēc neesmu piemērota kopdzīvei - es nespētu būt laimīga brīvdienās, kas jādala vēl ar bariņu cilvēku. Bērni, kas jāved uz zoodārzu, kartupeļu talka pie vīramātes, grila pārtija laimīgo ģimeņu klubiņā...brrr...
Nē, nav šīm visām nodarbēm nekādas vainas, taču par atpūtu es nevienu no tām nespētu dēvēt. Un, jā - man ir vajadzīgs Mans Atvaļinājums, nevis Mūsu Atvaļinājums, ja vien nav runa par medusmēnesi. Tāpat kā Mana, nevis Mūsu apakšveļa, zobu birste un kafijas krūze.
Nē, nav šīm visām nodarbēm nekādas vainas, taču par atpūtu es nevienu no tām nespētu dēvēt. Un, jā - man ir vajadzīgs Mans Atvaļinājums, nevis Mūsu Atvaļinājums, ja vien nav runa par medusmēnesi. Tāpat kā Mana, nevis Mūsu apakšveļa, zobu birste un kafijas krūze.
Par skābajām vīnogām neapvainojos, jo zinu, ka tā nav.:) Es tiešām pēdējā laikā aizvien skaidrāk saprotu, ka man ir nepieciešama daudz lielāka vienatnes porcija nekā "normāliem" cilvēkiem. Pat tad, ja kādu ļoti mīlu un tas ir abpusēji.
Bet manā gadījumā tā tiešām nav tik daudz samierināšanās ar skumīgo likteni, cik atklāta atzīšanās mazliet netipiskā dzīves uztverē. Ar kuru es nelepojos, bet kuras dēļ arī vairs nekautrējos.