Kurvjzieža kontemplācijas

Pēdējā laikā esmu pārāk iedzīvojusies sev netīkamā lomā. Nez kādēļ taisnojos par to, ka esmu laimīga, un ļauju cilvēkiem - par kuru labajiem nodomiem man nav ne mzāko šaubu - mani, ja ne gluži žēlot, tad izteikt piezīmes, kuru saturs atbilst apmēram: "Nu jā, ja jau neko labāku nevari dabūt, tad labi vien ir, ka esi tik prātīga un samierinies."
Pēc kāda laiciņa būtne ar labilu psihi un neizslimotiem bērnības kompleksiem tik tiešām sāk domāt, ka, sasodīts, varbūt arī esmu tāda maza, nožēlojama muļķīte, kura sev iestāstījusi, ka minerālūdens ir šampanietis un laimīga savā neprātā spēlē princesi, saģērbusies mammai nočieptā kleitā.

Debestiņ, kā vārdā?!

Es esmu laimīga. Un būšu vēl kādu laiku. Par spīti tam, mana dārgā, ka Tu manā vietā nebūtu vis, par spīti tam, ka Tev, saulīt, ir pavisam citas prioritātes, par spīti Tev, kura identificējas ar to sievieti, kurai mana laime nodara pāri, jā, jā, arī par spīti Tev, kura manī kā greizajā spogulī redz savas dzīves skumjākā posma atspulgu. Piedodiet, ja varat! Es apēdīšu zemenes, no kurām jums ir alerģija, iekāpšu kurpēs, kuru dēļ jūs lauzāt kāju, un jutīšos labi. Gadu, divus vai sešdesmit - cik ilgi vien būs lemts.