Mierīgi un apskaidroti, bez gruzīšanās, bez cepšanās, nesen pamanīju, cik sen jau esmu piemirsusi to, kas man studiju gados sagādāja patiesu prieku - dzejas lasīšanu, gleznu izstāžu apmeklējumus, klaviermūzikas un kamermūzikas koncertus. Labdabīgi un skumīgi pasmaidīju par sevi. Nu ja, toties tagad es interesējos par izlietņu cenām un protu šmorēt cūkas ribiņas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
fanijaBet ja Tu par to uztraucies, tomēr neskaities neglābjami pazudusi:) Un vēl man šķiet, ka tam nav īpaša sakara ar vīru (ja vien, protams, netiecies kādā traktaristu ģimenē ieprecēties, kur ap cūku bērēm un ceļu šķūrēšanu vien sarunas grozās) un bērniem tam nav, nu, varbūt izņemot kamēr tie ir pavisam mazi.- kriiAi, nezinu. Man liekas, ka man vēl ir tas kriksītis brīvības, kad pati cūkoju, pati, kad uznāk iedvesma - sakopju. Un ēst gatavoju vienai-divām personām. Tās nav ne tuvu tās šausmas, kas Ģimenes Pavarda Kuršana.:)
- fanijaNu, labi, par bērniem es spriežu teorētiski, bet nu ar vīru ir tieši tā - daru tikai to, ko gribu pati, un tikai tad, kad gribu. Viņu jau nu galīgi neuztrauc, ka tur kāds puteklis zemē, un kad netaisu ēst, tad beidzot viņš var uztaisīt pats to, kas pašam garšo visvairāk (jo atšķiras kulinārā gaume). Ja Tu to negribi, neviens ar Tevi nevar piespiest zem viena jumta ligzdu ar patriarhāli noskaņotu vīrieti kopā vīt. Nu tas tā, par to Pavarda neizbēgamību:)