Kurvjzieža kontemplācijas

krii

2.7.07 14:13

Kad es domāju par kulināriju, aizvien vairāk saprotu, ka neesmu piemerota, lai man būtu ģimene. Jo man patīk ēst gatavošana kā spontāns, rotaļīgs process ar tikai daļēji prognozējamu rezultātu, maksimumu ideju un minimumu tehnisku darbu. Es ar lielu prieku gatavoju sev vienai vai sev un vēl kādam, nu, lai būtu sev un vēl 2-3 drosmīgiem, neizvēlīgiem cilvēkiem. Turklāt "vēl kāds", vai jo vairāk "kādi" nav katru dienu, tāpēc smalcināšanas un maisīšanas, un visas tamlīdzīgās figņas nepagūst nogurdināt un apnikt. Bet, ja man būtu burkšķošs vīrs un mazi ņerkstīgi bērni, no kuriem noteikti kāds neēstu ko vienu, cits - ko citu, es taču neizturētu! Gatavotu paši vai mirtu badā!

• 26 raksta
• ir doma

• lavendera

  2.7.07 14:23

  

  Tev jāprecas ar pavāru. Vai vismaz vīrieti, kam ēsttaisīšana ir hobijs (ir arī tādi)

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    2.7.07 14:46

    

    Nezinu. Ja es dzīvoju kopā ar kādu, kas prot gatavot ēst labāk nekā es, man vispār virtuvē negribas iet. Jo iespēja, ka mani varētu sākt pamācīt vai demonstrēt, kā vajag...ai, nē! Tad es labāk iztieku ar pusdienām kafejnīcā.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • petrovichs

      2.7.07 15:24

      

      Es zinu dažus pārus, kur vecis gatavo ar iedvesmu un bieži, un sievai atliek tikai pēc tam uzkopt virtuvi, kura izskatās kā kara lauks ;-)

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • krii

        2.7.07 15:42

        

        Virtuves uzkopšana ir briesmīga arī tad, ja tikai es tur esmu plosījusies.:)

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais

  • petrovichs

    2.7.07 15:23

    

    Es tieši to pašu iedomājos :)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais