Kurvjzieža kontemplācijas

Ai, postošas kaislības ārda manu dzīvi vienā laidā, bet par kaut ko tomēr esmu droša. Atkarība no intravenozi ievadāmām narkotikām man nedraud. Jo, tikko man kāds dur vēnā, man top slikti. Un, ja no vēnas ņem asinis, top pavisam slikti. Un nezinu es šīs parādības iemeslus - ne tur sāpes kādas, nekā, un asins zudumi tak arīdzan smiekls vien. Bet jau brīdī, kad žņaugs tiek savilkts, man gar acīm sāk skraidelēt melni punktiņi, un, ja mediķis tur drusku ilgāk bakstās, es gāžos gar zemi.
Pirmoreiz šitā neraža man gadījās 18 gados, kad universitātē stājos. Aptekāju dakterīšus ar parakstu vācamo lapu, lūk, un nonācu arī asiņu sūcamajā kambarītī. Un tur dakterītis vai drīzāk laikam feldšerītis - tāds jauns puisis, zem 25, un mēs tik jauki tērgājam, tik koķeti, un tā, bet tad viņš man savelk žņaugu, un es vēl tik smaidu un ķiķinu, un tad tāds mazs, viegls dūrieniņš, paspēju vēl nodomāt, ka labi puisis trāpījis..nu, jā un atjēdzos no ožamā spirta zem deguna un puiša pārsteigtajām acīm. - Kas notika? Tu bieži ģībsti?
Es, protams, negribēdama pēc nīkules izskatīties, moži lecu augšā...un noliekos slīpi atpakaļ.
Nē, nu nebija jau slikti. Es vēl labu brīdi tur gulēju uz kušetītes, viņš saudzīgi turēja manu roku, mēs kaut ko jauku tērgājām, līdz man atļāva celties un iet... Bet kopš tā laika es izjūtu vieglu nelabumu jau izdzirdot vien vārdus "vēnas" vai "žņaugs"...