Kurvjzieža kontemplācijas

krii

6.6.07 12:37

Aizdomājos kādas diskusijas sakarā.
Nez, vai ir sievietes, kuras nevēlas, lai viņām vīrieši dāvina ziedus? Jā, es zinu, ka ir daudzas, kuras bez īpaša aizvainojuma samierinās ar to, ka nedāvina, jo galu galā ir taču (nopūta) svarīgākas lietas, un vispār, ka tik labs cilvēks, nepļēguro, nesit un naudu nes mājās... Bet tiešām ir kāda, kura pat slepenībā nekad to nebūtu kārojusi?

• 47 raksta
• ir doma

• hagi

  6.6.07 17:07

  Mandomāt, kaut kā nekorekti uzdots tas jautājiens.
  Nu, pasties. Praktiski visiem cilvēkiem gribas plus mīnus divas lietas: uzmanību (vismaz no pašiem svarīgu cilvēku puses) un atzīmēšanos sabiedrībai, ka esi kruts (un tam pat nav nepieciešama sabiedrības redzēšana, pietiek ar to, ka tu pats apzinies savu krutumu imagināras sabiedrības acīs).
  Ziedi sievietei gandrīz automātiski ielec i pirmajā, i otrajā kategorijā. Tāpēc jā, gan jau ka katra sieviete kādreiz ir nodomājusi, ka gribētu kādu puķīti no sava veča sagaidīt. Bet taipatlaikā aizvainojums par to, ka puķes nav, ļoooti lielā skaitā gadījumu ir nevis tāpēc, ka cilvēks nav saņēmis pelnīto uzmanību no vīrieša puses (kas būtu akmens vīrieša lauciņā), bet tāpēc, ka "visām druškām ir, a man nav, es tagad nejūtos kruta" (kas, sorry, ir sievietes pašas problēma un ņefig vīrietim tā jārisina).
  Es, teiksim, diezgan labi zinu, ka mans vīrietis neuzskata puķes dāvināšanu par adekvātu uzmanības izrādīšanu (diezgan loģiski, jo dāvina ta viņš podiņpuķes, kuras es neizbēgami nokaltēju). Un, ja man vaig puķi no viņa, tad tikai tāpēc, lai atzīmētos, ka ne tikai krii un dzeina dabū puķes, bet es arī, vot. Kas, protams, nav slikta vēlme - kad galīgi nevarēšu izturēt, tad piezvanīšu un paprasīšu :)

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    6.6.07 19:25

    

    Mārrutks viņu zina, kāpēc katrai konkrēti to puķi gribas; vienai tādēļ, ka družkām tādas dāvina, citai varbūt tāpēc, ka pubertātes vecumā pirmā seksuālā fantāzija uznākusi, puķu dobē veroties, citai varbūt vecmāmiņa puķainu priekšautiņu dāvinājusi...:)
    Jautājums bija par to, vai un cik ir to, kurām šī senā, nodeldētā, banālā utt. uzmanības izrādīšanas mode tik tiešām sagādā vai nesagādā prieku.
    Joprojām palieku pārliecībā, ka absolūto vairākumu sieviešu - vienalga, kādu iemeslu dēļ - uzdāvināti ziedi iepriecina. Tas arī viss.:)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • hagi

      6.6.07 20:03

      Jāāā, par to es nestrīdos. Bet nekorekti ir to sasiet kopā ar "aizvainojumu". Jo ne visas puķgribošās un puķnedabūjušās jūtas "aizvainotas" un vēl jo mazāk jūtas pamatoti aizvainotas. Ai mīn, man būtu patīkami arī tad, ja es uz ielas piecīti atrastu, bet es kaut kā nejūtos aizvainota par to, ka neatrodu :) Un man pārāk neskauž, ka citi/-as atrod.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • krii

        6.6.07 20:36

        

        Nu ja, nu ja - bet, ja Tu uzsvērti deklarētu, ka "tā piecīšu lasīšana uz ielām ir nožēlojama, man nebūt nešķiet, ka esmu mazāk veiksmīga, ja manā apkārtnē nekādi piecīši nekad nav mētājušies", es pieļautu kaut nelielu, bet tomēr iespēju, ka Tu mazliet liekuļo. :)

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais
        • Diskusija

        • hagi

          6.6.07 22:24

          Dotajā apgalvojumā - nu, pirmā daļa visnotaļ izklausās nelāgi, bet otrā daļa ir vienkārši veselīga attieksme. Apgalvot, ka citi ir kaukādā veidā sliktāki tāpēc, ka viņi dabū to, ko tu nedabū, ir nejauki. Bet atkarināt savu pašapziņu (ticību savam krutumam, mīlētumam un veiksmīgumam) no tādiem apstākļiem kā puķes 8. martā vai piecīši uz ielām arī ir visai... ē... ne-pašapzinīgi.

          • Atbildēt
          • Iepriekšējais
          • Diskusija

          • krii

            7.6.07 09:16

            

            Protams, atvasināt pašapziņu no kaut kā ārpus Tevis, ir muļķīgi.

            • Atbildēt
            • Iepriekšējais