Ir diezgan daudz feministu, kas man neizsauc nekādas solidāras jūtas, ir gana daudz feminisma virzienu, kuru tēzes manī izraisa vairāk iebildumu, nekā piekrišanas. Es lieliski saprotu vīriešu vairākuma attieksmi, izdzirdot vārdu "feminisms" vien. Taču, kas attiecas uz sievietēm, kuras principā noraida feminismu visā tā kopumā, nevis atsevišķus tā virzienus vai atsevišķu pārstāvju izpausmes, man vienmēr šķitis, ka šo attieksmi nosaka vēlme izrādīties piemērotākai vīriešu vēlmēm, ērtākai, izdevīgākai un tālabad iekārojamākai. Diemžēl tas reti mēdz attaisnoties, kālab allaž man izsauc nelielu vīpsnu.
pasaulē ir pietiekami daudz citu cilvēku, kurus klausīties :)
Gribi patēlot pseidofreidisti un bišķiņ paanalizēt, vai tās ir psihotraumas sekas, ko manī atstājis bērnības pārbīlis no vecāsmātes purkšķa vai kas?;)
es tikai pastāstu novērojumus. piedod, negribēju kaitināt.