![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mizantropijas saknes arvien ir riebums pret savu pašas dzīvi. Pret visu to pelnīt naudu, tīrīt māju, pārgurt, paēst, noskatīties ziņas, iegāzties gultā, mosties tumsā no modinātāja zvana, bezspēcīgi šņukstēt, slieties augšā, pelnīt naudu, tīrīt māju...
Pa starpu var izkampt mirkli, lai palasītu, pabučotos, piedzertos, paklačotos. Un apzināties, ka, jā - man vēl nav trāpījies sliktākais variants.
Un tad pienāk brīdis, kad, ejot pa ielu, skaties uz bērneli ratiņos un domā: "Paaugsies, nabaga radījums, pārdzīvos bērnudārzu, skolu un hormonu vētras, kas vien jau ir šausmas, tiks iejūgts darbos un sadzīvē, un tad viņam arī būs pelnīt naudu, tīrīt māju, pārgurt, paēst, noskatīties ziņas, iegāzties gultā, mosties tumsā no modinātāja zvana, bezspēcīgi šņukstēt, slieties augšā, pelnīt naudu, tīrīt māju... Un tā līdz pensijai, marasmam, artrītam, izgulējumiem un agonijai paša pieķēzītos pamperos. Kāda laime, ka viņš pat neapjauš, ka pašreizējais pamperu periods ir labākais viņa dzīvē."
Debestiņ, es taču zinu, ka vairums cilvēku dzīvo vēl nožēlojamāk un garlaicīgāk, nekā es! Ir ļoti daudz tādu, kas lasa vēl mazāk, dara vēl trulāku darbu, nesalīdzināmi daudz vairāk laika pavada iepērkoties, spodrinot un mēžot, kam nav nedz ar ko pabučoties, nedz iedzert, kurus neaicina ciemos un kuri nekad neaizbrauks ne uz vienu no manis apceļotajām zemēm. Un tad man liekas, ka milzu meteors, kas atnāktu un pieliktu spožu nāvīgu punktu visai šai masu nejēdzībai, nemaz ar nebūtu saucams par traģēdiju.
Pa starpu var izkampt mirkli, lai palasītu, pabučotos, piedzertos, paklačotos. Un apzināties, ka, jā - man vēl nav trāpījies sliktākais variants.
Un tad pienāk brīdis, kad, ejot pa ielu, skaties uz bērneli ratiņos un domā: "Paaugsies, nabaga radījums, pārdzīvos bērnudārzu, skolu un hormonu vētras, kas vien jau ir šausmas, tiks iejūgts darbos un sadzīvē, un tad viņam arī būs pelnīt naudu, tīrīt māju, pārgurt, paēst, noskatīties ziņas, iegāzties gultā, mosties tumsā no modinātāja zvana, bezspēcīgi šņukstēt, slieties augšā, pelnīt naudu, tīrīt māju... Un tā līdz pensijai, marasmam, artrītam, izgulējumiem un agonijai paša pieķēzītos pamperos. Kāda laime, ka viņš pat neapjauš, ka pašreizējais pamperu periods ir labākais viņa dzīvē."
Debestiņ, es taču zinu, ka vairums cilvēku dzīvo vēl nožēlojamāk un garlaicīgāk, nekā es! Ir ļoti daudz tādu, kas lasa vēl mazāk, dara vēl trulāku darbu, nesalīdzināmi daudz vairāk laika pavada iepērkoties, spodrinot un mēžot, kam nav nedz ar ko pabučoties, nedz iedzert, kurus neaicina ciemos un kuri nekad neaizbrauks ne uz vienu no manis apceļotajām zemēm. Un tad man liekas, ka milzu meteors, kas atnāktu un pieliktu spožu nāvīgu punktu visai šai masu nejēdzībai, nemaz ar nebūtu saucams par traģēdiju.
Man jau liekas, ka "kārtība ar ģimeni un darbu", lai ko Tu arī ar šo vārdkopu nesaprastu, pati par sevi nekādi nevar garantēt noturīgu eiforiju un imunitāti pret bezjēdzīgas rosīšanās apziņu.
1) bērns (bērni) - es neteikšu mīļš bērns jo parasti jau tomēr viņš ir mīļš automātiski un bezgalīgi,
2) cilvēks ,,, kas tevi mīl,, ko tu mīli ,, kas tevi saprot un ir ar tevi kopā ,,, kas ne tiki vārdos bet arī reāli nes tevi munameģī :)
3) mīļs un radošs un aizraujošs darbs kur pietiekami labi maksā un kur tu realizē savu intelektuālo vai kādu vēl pusi
es tiešām domāju, ka šīs 3 lietas kopā dod noturīgu eiforiju un bezjēdzīga rosīšanās vienkārši atkrīt :)
kaukā var iztikt arī ar 2ām vai vienu
bet bez visām 3ām tikai nindzjas var pastāvēt
Ai, labi - tāpat ir simtprocentīgi skaidrs, ka mani un Tavi priekšstati par laimi vienmēr būs ļoti atšķirīgi, un es no tiesas negribu ar Tevi sākt par to diskutēt.
2) Ar Tevi diskutēt es vispār negribu, jo Tu esi liela, stipra un dzīvo Itālijā, bet es esmu trausla, neirotiska pinkšķe un jūtos slikti pat tad, ja mani argumenti ir stiprāki.;)
3) Man vispār ir aizspriedumi pret citu cilvēku piedāvātām laimes receptēm. Bija reiz reklāmas sauklis -"Tas, kas der visam, neder nekam.";)