![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Sastopoties ar kādu kārtējo ļautiņu polarizāciju pēc pazīmes "pilsētnieks/laucinieks", es topu mazliet nikna un kašķīga. Pirmkārt, pieriebies jau tas salkanais priekšstats, ka īstenam latvietim noteikti jāgrib rītausmās gavilēt tēva tīrumā un pa rasainu taku govis ganībās dzīt, un visi, kas šādu vēlmi sevī nemana, ir urbānās netiklības saindēti slaisti. Otrkārt, pašai eksaltētai ņerkšķei un mazohistei esot, ar ko nebūt nelepojos, man taisni vai acīs cērtas tā mūžīgā gaudulība par smago dzīvi bez naudas, bez elektrības, kūtsmēslos nobristiem zābakiem un vagās liecamu muguru, ko tādas kā es - domāts, izlutinātas, snobiskas maitas, kas pieradušas pie siltā ūdens un manikīra - nekad mūžā nevarēs saprast.
Godīgi sakot, tādos brīžos es sāku saprast, kaut arī ne attaisnot, tā saucamos sadzīves antisemītus, kuri necieš ebreju gauduļošanu par holokaustu priekšā un pakaļā, gan arī aizspriedumus pret feminismu, jo, ja es būtu mūsdienu Latvijas vīrietis, tad arī nejustu ne mazāko atbildību par raganu prāvām 17.gadsimtā vai sieviešu cilvēktiesību ierobežošanu Jemenā. Tieši tāpat es, būdama kāda esmu, nejūtu ne mazāko neveiklību par to, ka iztieku bez kartupeļu lasīšanas un govs slaukšanas. Bē!
Godīgi sakot, tādos brīžos es sāku saprast, kaut arī ne attaisnot, tā saucamos sadzīves antisemītus, kuri necieš ebreju gauduļošanu par holokaustu priekšā un pakaļā, gan arī aizspriedumus pret feminismu, jo, ja es būtu mūsdienu Latvijas vīrietis, tad arī nejustu ne mazāko atbildību par raganu prāvām 17.gadsimtā vai sieviešu cilvēktiesību ierobežošanu Jemenā. Tieši tāpat es, būdama kāda esmu, nejūtu ne mazāko neveiklību par to, ka iztieku bez kartupeļu lasīšanas un govs slaukšanas. Bē!
Es kā cilvēks no laukiem...:)
Tā kā, esmu pabijusi abos statusos, tad varu atzīt, ka nonākusi laukos priecājos gan par visiem tās sniegtajiem labumiem un ņerkšķu par sliktumiem. To, ka te(laukos) kāds gauduļo par dzīvi bez elektrības, ūdens vai naudas ir tieši tas pats, kad rīdzinieks sāk gauduļot par korķiem uz vantinieka, smirdīgu publiku mirkiņos un garām rindām rimčikos un, kā smejies, arī gauduļo par dzīvi bez naudas.:)
Bet spiedz vai kauc, viens bez otra nevaram. Tāpat kā man ir nepieciešama Rīga vismaz reizi mēnesī, lai veiktu nepieciešamu preču iegādi (tajā skaitā tamponus, pretgrumbu krēmus un speciālās acu tušas, kurus Jūs varbūt iedomājaties, ka mēs laukos nelietojam, jo ūdeni nesam ar spaiņiem), tā šis pats rīdzinieks vai palēkdamies ir priecīgs par visiem foršajiem lauku labumiem (Vai būtu jāuzskaita smaržīgi gurķi un tomāti? Tie paši talkās sāpošam mugurām vāktie kartupeļi. Medus! Tējas! Ogas! Ogas! Ogas! Kabači... u.t.t.t).
Pieņemu, ka Jūs galīgi nealkstat šādas dzīves, tādu pēc statistikas ir vairāk kā to, kas saucās laucinieki.:) To sāk piekopt arī liela daļa laucinieku, un pats skumjākais, ka viņi pamet kartupeļu rakšanu, biešu kaplēšanu un mauc nevis uz iespēju pilsētu Rīgu, bet pērk biļeti uz Dublinu...
Un nav tak jādusmojas, vienkārši kādreiz ir jāaizbrauc uz laukiem un jāparunājas ar lauciniekiem, lai uzzinātu, ka tie laucinieki, kas Jums tur līdzās ņaud par bērnības traumām, visticamāk, nav lāpstu rokās turējuši.
Re: Es kā cilvēks no laukiem...:)
To, ka man cilvēks pirmām kārtām ir cilvēks. Un to, ka viņš ir snobisko pilsētnieku nesaprasts un abižots nabaga laucinieks, es parasti atskāršu tikai tad, kad viņš pats par to ir pasūdzējies. Un ne līdz galam saprotu, kāpēc viņam šī pozicionēšanās ir tik būtiska.