![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
teikšu, ka neesmu saskārusies ar Jūsu minēto polarizāciju, un laikam jau, ka mūs te, laukos, tādas runas nesasniedz.
Tā kā, esmu pabijusi abos statusos, tad varu atzīt, ka nonākusi laukos priecājos gan par visiem tās sniegtajiem labumiem un ņerkšķu par sliktumiem. To, ka te(laukos) kāds gauduļo par dzīvi bez elektrības, ūdens vai naudas ir tieši tas pats, kad rīdzinieks sāk gauduļot par korķiem uz vantinieka, smirdīgu publiku mirkiņos un garām rindām rimčikos un, kā smejies, arī gauduļo par dzīvi bez naudas.:)
Bet spiedz vai kauc, viens bez otra nevaram. Tāpat kā man ir nepieciešama Rīga vismaz reizi mēnesī, lai veiktu nepieciešamu preču iegādi (tajā skaitā tamponus, pretgrumbu krēmus un speciālās acu tušas, kurus Jūs varbūt iedomājaties, ka mēs laukos nelietojam, jo ūdeni nesam ar spaiņiem), tā šis pats rīdzinieks vai palēkdamies ir priecīgs par visiem foršajiem lauku labumiem (Vai būtu jāuzskaita smaržīgi gurķi un tomāti? Tie paši talkās sāpošam mugurām vāktie kartupeļi. Medus! Tējas! Ogas! Ogas! Ogas! Kabači... u.t.t.t).
Pieņemu, ka Jūs galīgi nealkstat šādas dzīves, tādu pēc statistikas ir vairāk kā to, kas saucās laucinieki.:) To sāk piekopt arī liela daļa laucinieku, un pats skumjākais, ka viņi pamet kartupeļu rakšanu, biešu kaplēšanu un mauc nevis uz iespēju pilsētu Rīgu, bet pērk biļeti uz Dublinu...
Un nav tak jādusmojas, vienkārši kādreiz ir jāaizbrauc uz laukiem un jāparunājas ar lauciniekiem, lai uzzinātu, ka tie laucinieki, kas Jums tur līdzās ņaud par bērnības traumām, visticamāk, nav lāpstu rokās turējuši.
Tā kā, esmu pabijusi abos statusos, tad varu atzīt, ka nonākusi laukos priecājos gan par visiem tās sniegtajiem labumiem un ņerkšķu par sliktumiem. To, ka te(laukos) kāds gauduļo par dzīvi bez elektrības, ūdens vai naudas ir tieši tas pats, kad rīdzinieks sāk gauduļot par korķiem uz vantinieka, smirdīgu publiku mirkiņos un garām rindām rimčikos un, kā smejies, arī gauduļo par dzīvi bez naudas.:)
Bet spiedz vai kauc, viens bez otra nevaram. Tāpat kā man ir nepieciešama Rīga vismaz reizi mēnesī, lai veiktu nepieciešamu preču iegādi (tajā skaitā tamponus, pretgrumbu krēmus un speciālās acu tušas, kurus Jūs varbūt iedomājaties, ka mēs laukos nelietojam, jo ūdeni nesam ar spaiņiem), tā šis pats rīdzinieks vai palēkdamies ir priecīgs par visiem foršajiem lauku labumiem (Vai būtu jāuzskaita smaržīgi gurķi un tomāti? Tie paši talkās sāpošam mugurām vāktie kartupeļi. Medus! Tējas! Ogas! Ogas! Ogas! Kabači... u.t.t.t).
Pieņemu, ka Jūs galīgi nealkstat šādas dzīves, tādu pēc statistikas ir vairāk kā to, kas saucās laucinieki.:) To sāk piekopt arī liela daļa laucinieku, un pats skumjākais, ka viņi pamet kartupeļu rakšanu, biešu kaplēšanu un mauc nevis uz iespēju pilsētu Rīgu, bet pērk biļeti uz Dublinu...
Un nav tak jādusmojas, vienkārši kādreiz ir jāaizbrauc uz laukiem un jāparunājas ar lauciniekiem, lai uzzinātu, ka tie laucinieki, kas Jums tur līdzās ņaud par bērnības traumām, visticamāk, nav lāpstu rokās turējuši.