Kurvjzieža kontemplācijas

- kad jau, tad jau!
Aizvien vairāk man liekas, ka tikai mūsu civilizācijas strauji progresējošais neirotisms ir pie vainas patosa pārpilnajā spriedzē ap bērnu jautājumu. Ja cilvēki vienkārši un līksmi, sekojot instinktiem, pamīlējas un pavairojas, viņu iespējas neatgriezeniski sa***st savas un apkārtējo dzīves noteikti ir mazākas, nekā Ar Milzu Atbildību Apņemoties Laist Pasaulē Dzīvību.
pietiekami daudz esmu atskatījusies izglītotus, atbildībā un stresā sagumušus vecākus, kuru sejās nenozūd vainas apziņa, jo, lai vai ko viņi darītu, atradīsies kāda bērnu radīšanas un audzināšanas recepte, kuru viņi nebūs mācējuši ievērot. Ak, jā - arī viņi paši skaidri zina, ka arī visās viņu likstās ir vainojami vecāki. Šķirdamies vai strīdēdamies, barodami ar nepareizajām putriņām, pārāk vēlu nākdami no darba, pārāk ilgi gulēdami svētdienu rītos - nu, ja ne citādi, tad vismaz nododami mantojumā šo drausmīgo, neglīto degunu, kura dēļ radītā mazvērtības sajūta nav dziedējama mūža garumā.
Nebūtu mums galvas tik pārpilnas visādas postfreidiskās drazas, mums ij prātā neienāktu, cik ļoti mūsu vecāku burkšķi un laicīgi nenopirktie saldējumi ir traumējuši mūsu smalkās jūtīgās dvēselītes un ka tieši viņu dēļ mēs piektdienās dzeram, jau trešo gadu nevaram nopirkt jaunāku mašīnu un ciešam no ūdens ceļgalā!