par maldinošajiem žanra likumiem jeb sentimentāla smeldze
To vasaru es biju neprātīgi nepacietīgi gaidījusi. Man bija piecpadsmit gadu, un es tik tikko biju beigusi pamatskolu. Skolu un klasi biju no sirds ienīdusi, un skolas izlaidumu uztvēru kā starta līniju radikālām pārmaiņām visās dzīves jomās. Nomainīju skolu, ieliku "slapjos" ilgviļņus, nopirku perlamutra lūpu krāsu un acu ēnas, nočiepu mātei skropstu tušu. Man bija tīkliņzeķubikses, īsi svārciņi, mūžā pirmās augstpapēžu kurpes un sasodīti moderns džemperis. Es gāju pa Rīgas ielām ar eiforiski pukstošu sirdi un reibinošu pārliecību, ka tūlīt, tūlīt - saskaņā ar visiem žanra likumiem - notiks Kaut Kas - nenoliedzami būtisks, kas iezīmēs pāreju no bērnības uz jaunību. Lielā Mīla vai kas tamlīdzīgs. Piedāvājumu pāris nedēļas paviesoties laukos pie brāļa sievasmātes uztvēru kā klasiska 19.gadsimta romāna pieteikumu. Pilsētas jaunkundze, pārpilna "briestošu dziņu" vai kā nu kurais to hormonālo fonu apzīmējis, vientulīgas saulrieta peldes starp ūdensrozēm, dejas zaļumballē ar mežrozīti matos, liktenīga sastapšanās, nevainības zaudēšana, atmiņas visam mūžam - jā, nu to visu es biju ieplānojusi.
Peldēties uzcītīgi gāju katru vakaru. Pretēji slepenajām prognozēm, peldes tiešām bija vientulīgas. Neviena nejauša svešinieka, kurš laivā irtos pa Ventu, saulrietu vērodams. Neviena makšķernieka. Pat neviena pārupes mehanizatora, kurš gumijas zābakos atbristu rokas nomazgāt! Pēc peldes ilgi un domīgi slaucījos, ar dvieli klapēdama odus uz slapjās, plikās miesas, apģērbos un devos mājup.
Dienas galvenā izklaide bija došanās uz veikalu - divus kilometrus cauri mežam. Gāju un allažiņ mēģināju justies kā sarkangalvīte, taču šī noteikti bija no vilkiem brīva zona. Pie veikala vienmēr uz soliņa sēdēja babenes un klačojās. Nevienu citu tā arī negadījās satikt, ieliku maizes kukuli vai cukura paku kuļķenē un devos divu kilometru atceļā. Sakarsētais gaiss virmoja, priežu skujas un ceļmalu vībotnes reibinoši tvanēja, taču visi vadātāji, mežagari un dienasvidus dēmoni lika man pilnīgu mieru - kā svētajai.
Romantikas alkās pieteicos biešu ravēšanai. Tās bija garas, mokošas stundas bezgalīgās vagās, bet par manu iesvīdušo, pieticīgā peldkostīmā iespīlēto stāvu kārīgu interesi izrādīja vienīgi dunduri. Viņu toties bija daudz. Saskaņā ar kalendāru un žanra likumiem pienāca Jāņi. Jau no paša rīta man bija skaidrs, ka tagad gan beidzot kaut kam jānotiek! Kaut kam vairāk par kalmju laušanu, jasmīnzaru spraušanu vāzēs, vistu plūkšanu(starp citu, diezgan pretīga nodarbe)un asistēšanu pīrāgu cepšanā. Tonakt brīvi un nepieskatīti dzēru vietējā brūvējuma alu. Varbūt drusku par daudz. Arī šņabi iedzēru. Un stingri izlēmu, ka nekad, nekad vairs mūžā alu un šņabi vienā vakarā nedzeršu - ļoti nepatīkama sajūta bija. Dažas reizes mūžā esmu šo apņemšanos pārkāpusi un konstatējusi, ka nepatīkamā sajūta ir ļoti līdzīga. Biju zaļumballē. Kad gāju krūmos čurāt, nātres sadzēla dibenu. Sametās skumīgi. Iepazinos ar kādu puisi no netāla miesta. Beidzot!!!! Viņu arī neviens tobrīd nepieskatīja, un viņš bija izdzēris vismaz tikpat daudz alus, cik es. Vienubrīd mēģinājām bučoties. Diez kas nebija. Nopūtos un nodomāju, ka sajust svešas siekalas uz savas mēles ir drīzāk pretīgi kā romantiski. Puisis aizgāja uz krūmiem - pačurāt vai pavemt - un neatgriezās. Sapņus par ziedošajām papardēm biju jau atmetusi. Lēni košļāju šašlika gabalu un vēroju, kā aust rīts, pilna apņēmības līdz ar dienas iestāšanos kravāt somas un atgriezties Rīgā. Kaut kas tomēr īsti neiekļāvās žanrā. Īsi pirms saullēkta devos mājup. Uz soliņa autobusa pieturā diezgan neērtā pozā krāca mans neveiksmīgais bučotājs. Takas malā neprātīgi smaržoja naktsvijoles, bet man bija slikta dūša.
Un tomēr - sakot vārdu "romantika", pirmais, kas man nāk prātā, joprojām ir silts, tumšs Ventas ūdens, baltas ūdensrozes un sarkani rietoša saule.
Pusaudži ir pārāk jauni, lai pārciestu pārejas vecuma mokas - es to vienādiņ esmu atkārtojusi.
Šis man patika, oriģināli.
Un, jā, cik pazīstamas togadu ilgošanās un čiks vien no iznākuma!:)