Kurvjzieža kontemplācijas

Cilvēki, kuriem, līdzīgi man, ir gadījies vairākkārt mainīt darba kolektīvus, pazīst to neizsakāmi neveiklo, mulsinošo sajūtu, kāda pārņem nokļūstot pirmajā neformālajā darbabiedru tusiņā, piemēram, šefa vietnieka dzimšanas dienas svinībās. Tev it kā ir visas tiesības piedalīties svinībās, tu it kā jau pazīsti visus - respektīvi, zini viņu vārdus un darāmos vai darītos darbus, klausies sarunas, kuras it kā domātas arī tavām ausīm. Dažubrīd var pat atslābināties un sajusties gluži piederīgs vērotajam. Taču tad, reaģējot uz kāda stāstīto anekdoti, blakus sēdošais kolēģis nosaka: "Nu jā, tas jau ir tieši tāpat kā Dacei ar sarkano lietussargu." Visi smieklos teju ne vārtās pa grīdu, ieskaitot pašu Daci, tikai tu kā idiots sēdi, smaidi un pie sevis domā, kas, pie velna, Dacei ar to sarkano lietussargu varēja atgadīties... Brīdi vēlāk, apcerot aktuālu darba jautājumu, kāds skābenu seju novelk:" Ai, bet ko tad jūs gribējāt - tas taču Andris...", un visi piekrītoši māj, jā, sak, ko tad citu no tā Andra... Tu labi atceries, kā izskatās Andris un ar ko viņš nodarbojas, bet kādā sakarā viņš ticis pieminēts, skaidrāks nekļūst. Tu izmisīgi iekodies kliņģerī, izdzer savu vīna glāzi un dzirdi no gaviļnieka: "Jā, nu kurš tad tagad skries nākamajam pakaļ, ka vēl nesanāk kā Ziemassvētkos!" "Stulbenis!" - klusiņām norūc pa kreisi sēdošā kolēģe, "varēja jau nebāzt Zigim acīs tos Ziemassvētkus, īpaši pēc tā, kā viņi paši ar Sarmīti uzvedās. Grāmatvedībai vēl tagad nav faktūrrēķini iesniegti."
Atliek tikai dziļi ieelpot, klusiņām pateikties svinību rīkotājam (vai aizvērt žurnālu "Karogs") un neuzkrītoši nozust - pie saprotamākām lietām, piemēram, saviem tiešajiem darba pienākumiem.