Tas nu beidzot ir noticis. Vecā vācu tirgoņa gars - tas pats, kurš mums šeit naktīs izklaidējas, ieslēgdams datoru monitorus, mirkšķinādams kāpņu telpas spuldzītes un biedēdams manus kursa darbos iestigušos kolēģus, tas pats, kura mieru esam traucējuši ar savām biroja orģijām un kurš, Donnerwetter murminādams, ir bijis spiests vērot hokeja fanu plosīšanos aiz loga, beidzot ir pārskaities ne pa jokam un iemiesojies ugunsdzēsības signalizācijā. Kopš pusdeviņiem rītā esam nodzīvojuši apmēram piecpadsmit minūtes klusumā. Vienīgais prieciņš, ka tie puiši, kas ik pa brīdim brāžas iekšā, tādi glīti un trenēti.
Es viņiem piedāvāju kafiju.
Var pat teikt, ka nedēļa veiksmīgi sākas;)
Visam ir savas ēnas puses...;(
Klau, man, šķiet, ir Pelagejas 2.grāmata (vismaz kādreiz bija);)
Jā, es to lasu! Un nekautrējos atzīties!