Ir, protams, drusku traumējoši apzināties, ka esmu sākusi rakstīt tik sasodīti sūdīgi, ka dažs lecīgs sīkpirdis atļaujas mani pasūtīt apaugļoties. Teju vai lūpu uzmest gribējās, salvetītē iešņaukt, iebrēkties: Pats, cūka, šitāds!!!" ...Bet neba nu tam vien esmu pāri tikusi! Kā nekā - 11 gadi pedagoģiskā darba pieredzes, tas jums nav vis spaidīties pa japīšu tusiņiem un briedēt savas neatkārtojamās, bohēmiski neirastēniskās personības šarmu, - gadījušies arī krutāki uzbraucieni, teikšu, kā ir.
Un ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
racoon ir pilnīgi taisnība - rakstu garlaicīgi, aizvien garlaicīgāk un nebūt ar to nelepojos. Un Jums visiem ir tiesības mani nelasīt. Bet katrs nākamais, kurš gribēs man to aizrādīt vai demonstrēt psihoanalītiķa iemaņas, saistot manu blogu ar manu vecumu, auglību, fiziskajiem defektiem vai seksuālo aktivitāti, arī saņems kādus ieteikumus. Iespējams, - vēl mazāk glaimojošus.
It kā jau saproti, ka neko ļaunu nodarīt nevar, īstenībā drusku pat smieklīgi un drusku nožēlojami. Bet garastāvokli uz mirkli sabojāt var.
Un gadījumos, ja nožēlu, ka neesmu mirusi pirms kādiem astoņiem gadiem, izsaka cilvēks, kura agresiju nevar norakstīt uz vecuma plānprātu un kuram neesmu neko izēdusi, rodas arī jautājums: "A par ko šitā?"
Ai, bet nieki tas viss.