Kurvjzieža kontemplācijas

Jaukā diskusija pie mrssanderz - nu, tā par ģimenēm, bērniem un atradeņiem - atmodināja manu reizēm pieslēpto kašķīgo un emocionālo dabu. Resp., sagribējās uzprasīties.
Un tātad - pati būdama pārliecināta vecmeita un potenciālā vientuļā māte, jo neizslēdzu iespēju, ka kādā pilnmēness apjukumā reiz izlemšu klausīt sabiedrību & savu ginekoloģi un kaut ko, vēlams, meitiņu, tomēr ieņemt, iznēsāt un dzemdēt, - atklāti paziņoju, ka uzskatu par svētulīgiem nūģiem visus, kuri šādu lēmumu nosodītu. Visas gaudas par drausmīgo traumu, ko bērnam neizbēgami rada augšana nepilnā ģimenē, ir bulšits - galu galā es pati esmu izaugusi tikpat kā bez tēva, bet rodas iespaids, ka savas psiholoģiskās problēmas spēju risināt daudz veiksmīgāk nekā liela daļa apkārtējo. Vēl jo vairāk - esmu pārliecināta, ka vecāku kašķi vai vienkārši pamanāms mīlestības trūkums bērnu traumē daudz smagāk nekā viena vecāka trūkums vai civilizēta šķiršanās. Tā, lūk!