Kurvjzieža kontemplācijas

Un vakar es tā braucu savā dienišķajā braukšanas nodarbībā un domāju, nē, nevis domāju, bet jūtu, ka tā mašīnīte, kaut arī bleķa kastīte, it kā pat bez nemirstīgas dvēseles, tomēr uzvedas gluži kā tāds saprātīgs radījums. Un ir arī šai savi niķi un garastāvokļa maiņas, un reaģē šī uz visu, ko es domāju. Un ir dienas, kad mums tā labi saskan, mēs saprotamies, šī elpo vienmērīgi zem maniem pieskārieniem kā piejaucēts dzīvnieks vai iemīlējies vīrietis. Bet citreiz atkal sabožas un nervozē, un īgst, un es ļoti labi jūtu to pikto burkšķi, kas nozīmē:" Stulbais sievišķi, kāda man daļa gar tavu nogurumu, galvassāpēm un PMS, es varu vispār iecirsties un noslāpt, saprati, ja!" Un tad tik, diespas, nemēģināt ar tādu pat īgnumu pretī!
Jajaja, ja kāds vai kāda vēl nesaprot, ka vienvienīgais ceļš uz vēlmju piepildījumu ir maigums un pacietība, tad apmeklējiet autoskolu, to nu es jums droši varu ieteikt!
;)