Vai arhetipiskais "spītnieces savaldīšanas" sižets, kurš sastopams ļoti daudz Eirāzijas tautu folklorās un vairākkārt adaptēts daiļliteratūrā (Šekspīrs, mūsu pašu Brigaderes "Princese Gundega" u.c., īstenībā nav Stokholmas sindroma attīstības detalizēta hronika?
Nu, vai arī ielikt ļoti daudzslāņainu zemtekstu, kas ļauj varoni interpretēt kā rūdītu rafinēti manipulējošu stervu.