Kurvjzieža kontemplācijas

Šis nav polls

krii

27.7.22 20:20

Mēģinu saprast, kāpēc 90. gados, kad objektīvi bija daudz grūtāka dzīve nekā tagad, cilvēki subjektīvi šķita daudz mazāk sapisušies un sagruzījušies.

Pagaidu versijas:

1) biju jauna, un mana relatīvi jaukā galviņa tolaik bija aizņemta ar džekiem un eksāmeniem, nevis Weltschmerz; piedevām man visapkārt bija tādi paši tauriņdejā plīvojoši bohēmisti;

2) tolaik nebija interneta katrās mājās, un cilvēkiem nebija iespējas tik intensīvi gruzīt citam citu 24/7;

3) viss bija tikpat slikti un vēl sliktāk, taču atmiņa ir žēlsirdīgi selektīva, tā izstumj senos gruzonus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem;

4) spriedze akumulējas un pasaule vienkārši iet uz galu...

• 53 raksta
• ir doma

• puuce

  28.7.22 19:37

  

  Man liekas, pirms tam bija vēl sliktāk kaut kādā mērā? Un vēl likās, ka tiks tai šļurai pāri & būs labi. Un bija kaut kādi ietaupīti/salikti pamati infrastruktūrās un sistēmās. Tagad nomācoši tas, ka skaidrs - šļura ir nebeidzama, ārsti noveco, ceļi un ēkas sabrūk.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    29.7.22 18:55

    

    Pirms tam bija sūdīga, bet stabilitāte. Tai sekoja eiforisks uzrāviens, bet pēc tam - straujšs ekonomikas kolapss, milzīgs noziedzības pieaugums, vecie likumi nedarbojas, jaunie vēl nav pieņemti, kaut kāda absolūtā šiza, retrospektīvā skatoties.
    Bet tobrīd (kā manas šībrīža atmiņas saka) izbaudīju ļoti pilnasinīgu, absolūti neprognozējamu dzīvi.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais