![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mēģinu saprast, kāpēc 90. gados, kad objektīvi bija daudz grūtāka dzīve nekā tagad, cilvēki subjektīvi šķita daudz mazāk sapisušies un sagruzījušies.
Pagaidu versijas:
1) biju jauna, un mana relatīvi jaukā galviņa tolaik bija aizņemta ar džekiem un eksāmeniem, nevis Weltschmerz; piedevām man visapkārt bija tādi paši tauriņdejā plīvojoši bohēmisti;
2) tolaik nebija interneta katrās mājās, un cilvēkiem nebija iespējas tik intensīvi gruzīt citam citu 24/7;
3) viss bija tikpat slikti un vēl sliktāk, taču atmiņa ir žēlsirdīgi selektīva, tā izstumj senos gruzonus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem;
4) spriedze akumulējas un pasaule vienkārši iet uz galu...
Pagaidu versijas:
1) biju jauna, un mana relatīvi jaukā galviņa tolaik bija aizņemta ar džekiem un eksāmeniem, nevis Weltschmerz; piedevām man visapkārt bija tādi paši tauriņdejā plīvojoši bohēmisti;
2) tolaik nebija interneta katrās mājās, un cilvēkiem nebija iespējas tik intensīvi gruzīt citam citu 24/7;
3) viss bija tikpat slikti un vēl sliktāk, taču atmiņa ir žēlsirdīgi selektīva, tā izstumj senos gruzonus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem;
4) spriedze akumulējas un pasaule vienkārši iet uz galu...
Es domāju, ka vienkārši pirms 90-tādiem bija sliktāk, bija notikuši vēlīnie 80-tie ar korporaķivniku kultūru, kad naudas jau nebija un veikalos vēl nekā nebija (bet uz ielām vēl nešāva). Un vispār, tas bija normāli, ka kāds bija sapisies! Visi bija jauni, un būt bišķiņ sapisušamies bija Ok.
Pēc tam mēs lēnām sasniedzām zināmu normalitāti un - Voilā! Atkal jāsapišas!
Bet vispār man kā 90- to jaunietei ļoti patīk tēma.