Kurvjzieža kontemplācijas

Viegli atslābu un pārstāju būt kviecoša hiēnu mātīte.
Nosūtīju The Koncepciju vadībai un izgāju pastaigā - pareizāk, ļāvu, lai sera Ričmonda pajūgs mani izrauj cauri Maskačkai. Pie Kojusalas izdevās nostūrēt viņu pretējā virzienā, un mēs atgriezāmies mazliet piekusuši, uzpildīti ar divām stundām vēsa skābekļa un sniegaini saulainas ainavas. Man patīk kupenu vizuļojošās virsmas un sniegs, kas no tām notraukts, mirguļo kā dimanta putekļi.
Kamēr krēsloja, vārīju mīdijas. Viss zvēru dārzs izrādīja aktīvu ziņkāri, bet piedāvāto molusku apēda vienīgi Šarlote. Un pēc desmit minūtēm izvēma.
Man pašai gan dikti garšoja, tagad taisni žēl, ka katliņā palicis tāds labs molusku buljons ar baltvīnu, dillēm un garšvielām, taisni vai prasītos vēl ko tajā izšmorēt, bet nekā piemērota mājās nav.
Šausmīgs nogurums, bet rīt dienas pirmajā pusē jānolasa trīs lekcijas neklātniekiem (esmu atsākusi lektores gaitas, šoreiz bez pārnieces, kas nozīmē papildu gatavošanos).
Ja es aiziešu deviņos gulēt, vai es varēšu piecos piecelties? Un vai, piecos cēlusies, es pagūšu izmazgāt matus, uzkrāsoties (kāds brīnišķs iemesls senaizmirstām darbībām!) un uztaisīt trūkstošos slaidus?
Amarillis nozied, ziemai cauri sāk spīdēt tālumā vīdošais pavasaris.
Vispār es mīlu savu dzīvi.