Tuvāko LV pieejamo deratizatoru mājaslapa saka tā:
Deratizācija
Deratizācija ir – peļu, žurku un citu grauzēju iznīcināšana. Deratizāciju veic ar mehāniskām, ķīmiskām un bioloģiskajām metodēm. Deratizācija tiek veikta, izmantojot konteinerus ēsmu uzlikšanai.
Izliekam metāla un plastmasas ēsmu stacijas pa perimetru. Līguma noslēgšanas gadījumā, uzzīmējam apstrādājamās teritorijas plānu, pēc kura tiek veiktas apstrādes, kas garantē darbu veikšanu atbilstoši atļautajām sanitārajām normām, izmantojot Latvijas Republikā sertificētus preparātus. Sanitārajos pasākumos izmantojam plašu preparātu klāstu.
Pie mehāniskajām metodēm pieder dažādu sistēmu, lamatu un slazdu lietošana. Grauzēji 6—7 dienas jāiebaro brīvās lamatās, pēc tam lamatas jānostiprina un jāuzliek svaiga ēsma (maize, speķis, desa).
Deratizācijā ķīmiskās metodes lieto visplašāk. Ķīmiskās deratizācijas metodes būtībā ir grauzēju iznīcināšana ar indīgajām ķīmiskajām vielām – rodenticīdiem. Tie var būt pulverveidīgi, var sastāvēt no viena preparāta vai indes maisījuma ar dažādām inertām pildvielām (talks, ciete, ceļa putekļi u.c.), šķīdumi un suspensijas, pastas kam pamatā tauki , granulas, parfīma briketes, cepumi, sauseņu-miltu maisījumi un citus pārtikas produktus. Ieteicamākie līdzekļi ir - krisīds, cinka fosfīds, tiosemikarbazīds, zookumarīns, ratindāns. Krisīds ir gaišpelēks vai tumšbrūns pulveris ar īpatnēju smaku; to lieto kopā ar ēsmu (1% — žurkām, 0,5% — pelēm). Žurkas iet bojā pēc 12—72 stundām, reizēm pēc 5—6 dienām. Cinka fosfīds ir melni pelēcīgs pulveris. Ar produktiem, kam skāba reakcija, tas rada indīgus savienojumus, kuri nonāvē grauzējus. Ēsmai pievieno 3—5% preparāta. Žurkas parasti iet bojā pēc 1—2, retāk — pēc 5—6 dienām. Tiosemikarbazīds ir kristāliska viela, ko pievieno ēsmai 5% apmērā. Grauzēji spēj pierast pie indes, tāpēc to lieto ne biežāk kā reizi 2 mēnešos. Zookumarīns ir balts pulveris ar īpatnēju smaržu. Preparātam lēna iedarbība, tāpēc ar ēsmu* (5% apmērā) tas jāizliek 3—5 dienas pēc kārtas. Ratindānu pievieno ēsmai 4% apmērā. Mazāk toksisks tas ir mājdzīvniekiem (sivēniem, trušiem, vistām u.c.). Deratizācijas bioloģiskajā metodē tiek izmantoti gan grauzējiem patogēni mikrobi (salmonellas), gan arī dzīvnieki (kaķi, suņi un citi). Patogēno mikrobu lietošana ierobežota, jo tie ir bīstami cilvēka organismam. Tā nav atļauta bērnu iestādēs, sabiedriskās ēdināšanas un piena pārstrādes uzņēmumos, kā arī jaunlopu un jaunputnu fermās. Strādājot ar ķīmiskās deratizācijas līdzekļiem, kā arī ar patogēniem mikrobiem, jābūt ļoti uzmanīgiem — jāsargā elpošanas un gremošanas orgāni. Ēsma jāsagatavo uz speciāla dēļa, kas pēc tam rūpīgi jāmazgā ar karstu ūdeni un ziepēm; ēsmu sagatavojot, jālieto gumijas cimdi un aizsargtērps; šai laikā nedrīkst ēst un smēķēt; pēc darba seja un rokas jānomazgā ar siltu ūdeni un ziepēm. Lai grauzējus iznīcinātu pilnīgi, apdzīvotajā vietā jāaptver itin visi objekti un jāizdara regulāra deratizācija 2 reizes mēnesī. Izdarot sistemātisku deratizāciju, jāmaina gan preparāti, gan ēsma.
Šobrīd deratizācijas praksē plaši pielieto sekojošus veidus: Saindēta pārtika kā ēsma - inde sajaukta ar pārtiku ir visai pievilcīga ēsma grauzējiem; Saindēts šķidrums kā ēsma - inde izšķīdināta ūdenī, pienā un līdzīgos šķidrumos; Apputeksnēšana - pulverveidīgās indes izmantošana grauzēju alu un to pārvietošanās ceļu apputeksnēšanai.
Ar ķeramo cilpu. Tev ar diennakts klīniku tur netālu nav draudzīgas attiecības? Viņiem toč ir cilpa un vajadzētu būt arī kādam, kas māk noķert, ja vien nav darbos līdz ausīm
Tāda spriedze! Man nāk miegs, bet briesmīgi gribas zināt, kā tas viss beigsies
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Deratizācija
Deratizācija ir – peļu, žurku un citu grauzēju iznīcināšana. Deratizāciju veic ar mehāniskām, ķīmiskām un bioloģiskajām metodēm. Deratizācija tiek veikta, izmantojot konteinerus ēsmu uzlikšanai.
Izliekam metāla un plastmasas ēsmu stacijas pa perimetru. Līguma noslēgšanas gadījumā, uzzīmējam apstrādājamās teritorijas plānu, pēc kura tiek veiktas apstrādes, kas garantē darbu veikšanu atbilstoši atļautajām sanitārajām normām, izmantojot Latvijas Republikā sertificētus preparātus. Sanitārajos pasākumos izmantojam plašu preparātu klāstu.
Pie mehāniskajām metodēm pieder dažādu sistēmu, lamatu un slazdu lietošana. Grauzēji 6—7 dienas jāiebaro brīvās lamatās, pēc tam lamatas jānostiprina un jāuzliek svaiga ēsma (maize, speķis, desa).
Deratizācijā ķīmiskās metodes lieto visplašāk. Ķīmiskās deratizācijas metodes būtībā ir grauzēju iznīcināšana ar indīgajām ķīmiskajām vielām – rodenticīdiem. Tie var būt pulverveidīgi, var sastāvēt no viena preparāta vai indes maisījuma ar dažādām inertām pildvielām (talks, ciete, ceļa putekļi u.c.), šķīdumi un suspensijas, pastas kam pamatā tauki , granulas, parfīma briketes, cepumi, sauseņu-miltu maisījumi un citus pārtikas produktus. Ieteicamākie līdzekļi ir - krisīds, cinka fosfīds, tiosemikarbazīds, zookumarīns, ratindāns. Krisīds ir gaišpelēks vai tumšbrūns pulveris ar īpatnēju smaku; to lieto kopā ar ēsmu (1% — žurkām, 0,5% — pelēm). Žurkas iet bojā pēc 12—72 stundām, reizēm pēc 5—6 dienām. Cinka fosfīds ir melni pelēcīgs pulveris. Ar produktiem, kam skāba reakcija, tas rada indīgus savienojumus, kuri nonāvē grauzējus. Ēsmai pievieno 3—5% preparāta. Žurkas parasti iet bojā pēc 1—2, retāk — pēc 5—6 dienām. Tiosemikarbazīds ir kristāliska viela, ko pievieno ēsmai 5% apmērā. Grauzēji spēj pierast pie indes, tāpēc to lieto ne biežāk kā reizi 2 mēnešos. Zookumarīns ir balts pulveris ar īpatnēju smaržu. Preparātam lēna iedarbība, tāpēc ar ēsmu* (5% apmērā) tas jāizliek 3—5 dienas pēc kārtas. Ratindānu pievieno ēsmai 4% apmērā. Mazāk toksisks tas ir mājdzīvniekiem (sivēniem, trušiem, vistām u.c.). Deratizācijas bioloģiskajā metodē tiek izmantoti gan grauzējiem patogēni mikrobi (salmonellas), gan arī dzīvnieki (kaķi, suņi un citi). Patogēno mikrobu lietošana ierobežota, jo tie ir bīstami cilvēka organismam. Tā nav atļauta bērnu iestādēs, sabiedriskās ēdināšanas un piena pārstrādes uzņēmumos, kā arī jaunlopu un jaunputnu fermās. Strādājot ar ķīmiskās deratizācijas līdzekļiem, kā arī ar patogēniem mikrobiem, jābūt ļoti uzmanīgiem — jāsargā elpošanas un gremošanas orgāni. Ēsma jāsagatavo uz speciāla dēļa, kas pēc tam rūpīgi jāmazgā ar karstu ūdeni un ziepēm; ēsmu sagatavojot, jālieto gumijas cimdi un aizsargtērps; šai laikā nedrīkst ēst un smēķēt; pēc darba seja un rokas jānomazgā ar siltu ūdeni un ziepēm. Lai grauzējus iznīcinātu pilnīgi, apdzīvotajā vietā jāaptver itin visi objekti un jāizdara regulāra deratizācija 2 reizes mēnesī. Izdarot sistemātisku deratizāciju, jāmaina gan preparāti, gan ēsma.
Šobrīd deratizācijas praksē plaši pielieto sekojošus veidus:
Saindēta pārtika kā ēsma - inde sajaukta ar pārtiku ir visai pievilcīga ēsma grauzējiem;
Saindēts šķidrums kā ēsma - inde izšķīdināta ūdenī, pienā un līdzīgos šķidrumos;
Apputeksnēšana - pulverveidīgās indes izmantošana grauzēju alu un to pārvietošanās ceļu apputeksnēšanai.
Tāda spriedze! Man nāk miegs, bet briesmīgi gribas zināt, kā tas viss beigsies
Visi līdzekļi taču ir uzskaitīti - izsmidzinātā vai putekšņveida inde, saindētās ēsmas, slazdi, infekcijas un dzīvnieki (suņi un kaķi).