Kurvjzieža kontemplācijas

Atcerieties, ka visu janvāri bija jādzēš Austrālijas ugunsgrēki (nodzēsa kāds? Vai paši apdzisa? Nedeg taču vairs, es ceru?). Pēc tam bija jāglābj Kristīne Misāne no DĀR cietuma. (Viņu tagad arī no Iļģuciema izlaida un uzlika probācijas uzraudzībā? Ak, who cares...). Tad bija kovids Ķīnā, pēc tam Itālijā, un tad arī pie mums, kā jau pietiekami civilizētas tautas. Visi šausminājās un apguva Zoom-u. Tagad kovids virzās apmēram tajās pašās aizkulisēs, kur tuberkuloze, hepatīts, ērču encefalīts (jāatzīst - visas nossauktās ir baisākas kaites ar augstāku letalitāti) un citām neuzvarētajām infekcijām, ar kurām sadzīvojam bez trauksmēm un panikas. Tagad paniku mums izraisa melnādainie, kuru dzīvības skaitās, un pieminekļi, kuri arī tā kā skaitās.

Un man jau liekas, ka visa vaina ir izglītības ministres vēsturiskajā pārteikšanās brīdī. Jebšu, ja kāds skaļi piemin Pandoras lādi, no tās arī sāk birt laukā viss, kam pienākas.
Un gads vēl knapi pusē, mīlīši! Ū-hu-hūuuu...