Kurvjzieža kontemplācijas

Vispār, ja "Ēd, lūdzies, mīli" autore būtu aizbraukusi uz Gruziju, viņai sanāktu daudz biezāka un interesantāka grāmata, kaut arī apceļojamā valsts būtu tikai viena.

Mēs ēdām. Hačapuri un hinkaļus, phali, sacivi, čašašuli un čakhobili, čašapuli un mcvadi ar tkemali un pamidori-sacebeli, čihirtmu, harčo un suluguni, pahlavas un čurčhelas, mērcām maizītes feihojas un kizilogu ievārījumos, un uz galda mums netrūka asa, tanīnaina mājas vīna krūku, nedz arī dedzinošas čačas un zeltaina, aromātiska konjaka.

Mēs gājām uz klosteriem un baznīcām, godinājām relikvijas, likām svecītes pie vairāk nekā pusotru gadu tūkstoti senām ikonām mūros, kuri dzirdējuši neskaitāmu paaudžu lūgšanas gadsimtiem ilgi. Vērojām kristību un kāzu ceremonijas Mchetā, rāpāmlies Upliscikhes kalnos, un svētās Nino gars lidinājās pār mums, vēlīgi mādams ar vīnogulāju krustu, no kura nokarājās nogrieztu bizīšu pušķi. Tikmēr pie baznīcām blēja svētā Georga svētkiem upurēšanai atvestie auni.

Mēs mīlējām. Dzīvi un cits citu, aizmirsām aizvainojumus un sāncensības, dalījāmies maizē un vīnā, uzsaucām tostus, apkampāmies un uz īsu mirklīti kļuvām par mazliet labākiem cilvēkiem. Nudien tā bija.