Kurvjzieža kontemplācijas

Seram Ričmondam piemīt viens dīvains niķis - viņš nepakam necieš manu vakara lasīšanu gultā. Te jāpiezīmē, ka, kaut arī mēs seru Ričmondu dalām vienu guļamistabu, tomēr guļvieta mums ir katram sava - es guļu gultā, kurā viņam aizliegts kāpt iekšā (un viņš mēdz izgudrot visādus no ortodoksālā jūdaisma patapinātus paņēmienus šo aizliegumu apiet, piemēram, ja es sēžu uz gultas, tad ierāpties man klēpī neskaitās kāpt gultā), savukārt, viņš guļ uz dīvāna istabas pretējā malā.
Lūk, un, ja es sadomāju pirms miega paņemt grāmatu, es dzirdu no dīvāna atskanam smagu nopūtu, uz kādu spējīgas tikai stafordšīriešu pēcteča plaušas. Vēl pēc maza brītiņa suns izslīd no savas guļvietas, uzmet man sapīkuša veca lauleņa skatienu un, demonstratīvi gurnos šūpodamies, aiziet uz priekšnamu, lai ar troksni sabruktu uz kājslauķa. Vai nokrīt tepat gaitenī pie guļamistabas durvīm . Vai aiziet uz viesistabas tālāko kaktu. Uz maniem saucieniem nereaģē.
Kad esmu palasījusi, nolikusi grāmatu un izslēgusi gaismu, pēc dažām minūtēm atskan klusi nagu skrapsti uz parketa, un kāds, nīgri elsodams, ietusnījas savā dīvāna guļvietā.
Varētu domāt, ka viņam traucē naktslampiņas gaisma, bet tā nav tiesa. Es varu pie ieslēgtas naktslampiņas darīt jebko citu - skatīties ziņas telefonā, rakstīt laptopā - kā šobrīd - , ēst vēlas, nehigiēniskas vakariņas un vēl sazin nezin ko.
Taču nekādu grāmatu! Āmen!