Kurvjzieža kontemplācijas

Šo sarunu gan dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, bet nez kāpēc uzpeldēja atmiņā pavisam nesen.

Tātad - braucu sabiedriskajā transportā, droši vien pirmajā trolejbusā, bet varbūt arī kādā citā. Salons samērā patukšs.
Netālu no manis sēž kāda sirma, salīkusi kundzīte un nīgri gremžas, kādi tagad laiki.
- ... un cik izlaidušies tie jaunieši, neviens vairs neklausa un neciena vecākus cilvēkus, neviens!

Te pēkšņi pret viņu pagriežas cita - tieši priekšā sēdoša kundzīte. Varētu būt tādos pašos gados, krunkaina, ar pigmentācijas plankumiem, bet spilgti krāsotām lūpām un melniem matiem (ar baltām saknēm, protams) - vārdu sakot, tāda mazliet nekopta Vija Vētra. Pagriežas un noprasa:

- Nu, un kā tad agrāk bija? Jūs tos vecākos cilvēkus dikti klausījāt, ja?

Pirmā kundzīte apjūk. Pablisina acis. Tad nikni sper laukā:

- Klausīju gan! Un bijājos! Un man prieks par to!

- Es gan jaunībā neklausīju nevienu pašu! - Iesmejas melni krāsotā, pieceļas un, uz spieķīša balstīdamās, klibo pie durvīm.

Pirmā kundzīte kampj gaisu. Var redzēt, ka šablons salauzts. Visbeidzot nikni izgrūž:

- Nu, un jums liekas, ka ar to jālepojas?

- Varbūt arī nav jālepojas, - atbild Melnā Dāma (tā es viņu esmu jau iesaukusi). - Toties man bija ļoti priecīga jaunība.

Trolejbuss apstājās, viņa izkāpa, un es pat nepaguvu aplaudēt...