Kurvjzieža kontemplācijas

Ilgstošai psihoterapijai ļoti bieži (gandrīz vienmēr man zināmajos gadījumos) ir vismaz divas manā uztverē ļoti bīstamas blaknes:

1) uz psihoterapeitu projicējas personiskais Super Ego un daļēji vai pilnībā zūd (jau tā tik nosacītā) subjekta autonomija;
visi šie daudzie gadījumi, kad pat ikdienišķi lēmumi tiek galvā saskaņoti ar guru viedokli, pieredze gandrīz automātiski tiek interpretēta caur terapeita iespējamā viedokļa prizmu;
attiecīgi gan kontroles lokuss pārceļas ārpusē - uz citu personu, kurai tiek piešķirta apbrīnojami milzīga vara, kuru var salīdzināt, iespējams, ar iepriekšējo gadsimtu katoļu biktstēva varu, resp., viss štābiņš un vadības pults ir rokās tam, kurš sēž aiz kušetītes, - gan arī zūd iespējas savu šībrīža rīcību un pieredzi skeptiski & kritiski izvērtēt no savas personiskās pozīcijas; uzdrošinos pieņemt, ka daudziem savas personiskās pozīcijas vispār vairs nav;

2) sākas terapijas seku racionalizācija, pavēršot to sev glaimojošā gultnē - jā, jā, tā pati hrestomātiskā lepošanās ar čurāšanu gultā;
dažreiz tā pāraug pat vieglā (vai smagākā) indoktrinācijas tieksmē - "tu baidies, ka sāksi čurāt gultā? nebaidies nenieka! es arī čurāju gultā un tas ir reāli forši! mani ir pametuši visi kopdzīves partneri, ieskaitot kaķi un kāmīšus, bet es beidzot atviegloti uzelpoju savā brīvībā no viņiem! mācies izbaudīt čurāšanu gultā - man šī iespēja ir maksājusi vairākus desmitus tūkstošus eiro un daudzus simtus terapijas stundu vairāku desmitu gadu laikā, bet beidzot man ir šī brīvība un šis lepnums [bez kura es sabruktu izmisumā par izšķiesto naudu, laiku un joprojām slapjajiem pamperiem, bet, tā kā es negribu sabrukt izmisumā, es nekad neatzīšos nedz citiem, nedz - jo īpaši - sev]!"

Par ko šis viss? Grasos drīzumā sākt terapiju, haha!